Diskusijā runāja,ka vajag atbalstīt eksportspējīgos uzņēmumus.Bet visā eiropā ir krīze un rūpniecība arī tur buksē,līdz ar to eksportēt šajā situācijā nav nemaz tik izdevīgi,jo daudzi uzņēmumi arī ārzemēs neņems vai arī nespēs par šo produktu samaksāt Drīzāk jau vajadzētu atbalstīt uzņēmējus,kas ražo pirmās nepieciešamības produktus,kā piena,gaļas un citus produktus,kuri varētu aizvietot šo produktu importu un valdība varētu to stimulēt paaugstinot PVN uz importēto šo produktu analogiem un samazinot PVN vietējiem ražotājiem. Bet izskatās,ka ši joma valdībai ir pēdējā vietā. Tā varētu atrisināt arī daļēji bezdarba problēmu lauksaim niekiem būtu vieglāk atdot kredītus. Ar tagadējo politiku valdība atbalsta citus zemniekus, tikai ne LATVIJAS. 

Jautājums Godmanim.Kāpēc tad kad trūkst naudas pirmkārt trūkst naudas pensijām un algām?BET kāpēc pimkārt nevarētu trūkt Fantastisko projektu realizācijai piemēram: bibliotēkai,koncertzālei,PAREX bankai,citu banku atbalstam vai pašas valdības uzturēšanai?Kāpēc cilvēkus baida ar bubuli?:) 

viņiem nekas nav vajadzīgs! viņiem vajadzīgs lai paspētu sabāst naudu savās kabatās pirms viņus atlaiz no saimas! jo visu menesi viņi dara to ka tikai pļapa un neko citu. butu viņi sev uzstaisījuši minimalo algu un nodokļus maksājuši tad es apskatītot cik viņiem labi dzivotu, un nevis uz 3,5 tukst. Ls mēs paši esam mazs uzņēmums, un mēs esam jau uz bankrota sliekšņa.(mēs nodarbojamies ar kokapstrādi) LŪDZU USPRASIET KAD VIŅI BEIGS PĻAPAT, BET SĀKS RĪKOTIES! UN VEL KĀ VIŅI DZIVOTU UZ MINIMĀLAS ALGAS JA VIŅIEM 3,5 tukst. LS IR PAR MAZ!!!!!!!!!!!!! 

Runājot par lata stabilitāti Rimševics pieminēja Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu, bet neminēja cik Latvijas pierobežas rajonu iedzīvotāju izvēlas pirkt šo valstu preces? Vai sīkums? Man liekas gan, ka tie ir miljoni garām mūsu valsts kasei! 

Sāksim ar iemesliem. Vienkāršoti sakot ekonomika sastāv no formulas IKP = C + G + I + Nx jeb patēriņa, valsts tēriņiem, investīcijām un neto eksporta, jeb starpības starp importu un eksportu. Otrā pusē šai formulai ekonomika sastāv arī no IKP = M x v, jeb apgrozībā esošā nauda (lati) reiz ātrums ar kādu šī nauda tiek apgrozīta, kuru parasti nosaka Centrālās bankas noteiktā % likme. Latvijas, kā atvērtas ekonomikas, gadījumā, ļoti būtisku lomu spelē neto eksports, kurš ir ļoti negatīvs (imports > eksportu), kas rada disbalancu ekonomikas attīstībā. Par šī stāvokļa nestabilitāti runāja jau kopš 90-to gadu vidus, taču ne Centrālā Banka, ne Valdība par to nesatraucās, jo nebija pamata. Ekonomikas attīstības līdzsvars tika rasts faktā, ka mūsu tekošā konta deficīts (imports>eksports) tika atsvērts ar maksājuma konta pārpalikumu (ienākošā nauda>izejošā nauda). Sākotnēji maksājumu kontu veidoja investīcijas, tad tas palielinājās ar pieaugošu ES finansējumu, līdz beidzot treknajos gados to praktiski spridzināja Zviedru banku (un banku sektora kopumā) iepludinātā nauda hipotekārajos kredītos. Šī liekā nauda radīja papildus patēriņu, kas vēl vairāk pašuzturoši audzēja mūsu ekonomiku. Mēs pieredzējām 10% izaugsmi vidēji pēdējo gandrīz 8 gadu laikā. Tai pat laikā visi apzinājās, ka iemesli šim disbalansam ir sarūkoša konkurētspēja mūsu eksportspējīgajiem uzņēmumiem dēļ pieaugošām izmaksām, it īpaši darba spēka izmaksu salīdzinoši straujais pieaugums iepretim produktivitātei, un tirgus standartu prasībām. Pārlieku lielais finansējums (lētā nauda) radīja lielāku pieprasījumu pēc nekustamā īpašuma nekā tirgū bija kapacitātes to piedāvāt un cenas auga spekulatīvi ar abnormālām peļņām nekustamā īpašuma būvētājiem. Garais izaugsmes termiņš (8 gadi) radīja cilvēkos ilūziju, ka tā būs vienmēr, taču jebkura ekonomikas grāmata norādīs, ka normāla izaugsme ilgst 3 gadus, kam seko 3 gadu atslābums vai pat recesija. Diemžēl cilvēki ar šo realitāti nerēķinājās un noticēja sapņiem. Starp citu, ne tikai Latvijā, bet arī Spānijā, ASV un citur. Būtiska loma šajā situācijā ir ASV, kur nekustamā īpašuma burbulis bija vēl skarbāks – kredītus izsniedza ģimenēm, kurām nebija ne ienākumu, ne darbu, ne aktīvu ar 5 gadu atliktajiem maksājumiem. Tad šos kredītus sasēja kopā ar labiem kredītiem un pārdeva kā viduvēji vērtētus instrumentus tālāk, spekulējot. Bet paejot 5 gadiem un cilvēkiem nespējot nomaksāt savas saistības, šie instrumenti kļuva bezvērtīgi, bankas zaudēja daudz naudas un uzticību viena otrai. Naudas plūsma starp bankām apstājās. Šī liriskā atkāpe ir būtiska, jo naudas plūsma apstājās ne tikai ASV, bet visā pasaulē, kur ASV bankas bija iztirgojušas spekulatīvi savus bezvērtīgos aktīvus. Attiecīgi arī Zviedru naudas ieplūšana Latvijā apstājās (jo nebija naudas plūsmas VISPĀR). Attiecīgi atgriežoties pie sākuma. Ja līdz noteiktam brīdim mūsu lielo importu finansēja ar banku kredītu starpniecību iegūtie Eiro, tad apstājoties šai plūsmai, bet turpinoties importam tas bija kaut kā jafinansē un jāapmaksā Eiro. Rezultātā valūtas maiņas punktos tika izpirkti eiro, kurus tos izņēma no centrālās bankas rezervēm, pārdodot Latvijas Bankai latus. Darboņiem redzot šo ažiotāžu radās arī ideja papildus nopelnīt izplatot baumas par iespējamo LVL devalvāciju uz garākām brīvdienām. Bet atkal atgriežoties pie pirmā paragrāfa – Centrālai Bankai pārdotie lati, lai uzturētu valūtas maiņas fiksēto likmi, automātiski nozīmē arī apgrozībā esošās naudas samazinājumu (par 20% bija laikam gala rezultāts), kas pie nemainīga apgrozības ātruma rada IKP sarukumu. Procentu likmes gan tika samazinātas noteikta veida un termiņu darījumiem un ātrums tādējādi palielināts, bet tai pašā laikā recesija ir neizbēgama. Tāpat samazināta naudas masa apgrozībā nozīmē arī apgrozāmo līdzekļu trūkumu uzņēmumos (ko mēs ļoti labi redzam ar kavētiem maksājumiem, pat savādāk normāli operējošos uzņēmumos). Kopsummā no šī globālā naudas tirgus apstāšanās Latvija cieta divkārši: 1) tiešā veidā apstājās finansējums NĪ burbulim un tas plīsa. Ar šo jomu saistītie uzņēmumi un uzbūvētās kapacitātes tika samazinātas. Uzņēmumi arī bankrotē tirgum atgriežoties uzturamā/vajadzīgā lielumā. 2) netiešā veidā apstājās finansējums importam, kā rezultātā samazinājās naudas daudzums apgrozībā, kas ierobežo uzņēmumu darbību un IKP pašu par sevi (naudas nav). Bankrotē gan uz importu pelnošas, gan tirdzniecības iestādes. Tā kā naudas plūsma apstājās ļoti strauji – arī ‘lēzena” piezemēšanās nebija vairs iespējama, kā sākotnēji bija plānots. Vēl ir trešais faktors – pat pirms finanšu krīzes zenīta virknē industriju pasaulē bija redzams, ka tuvojas recesija. Latvija ir atvērta ekonomika un tādēļ ekonomikas attīstība pasaulē tieši ietekmē tos uzņēmumus, kuri eksportē (t.sk. Liepājas metalurgs, Latvijas Finieris, Pūre Food, Ziegler mašīnbūve, Daugavpils Pievadķēžu rūpnīca, Exigen Services, u.c. preču un pakalpojumu ražotāji, kuru uzskaitījums patiesībā ir lieks). Īsumā: esmu identificējis trīs iemeslus mūsu problēmām – 1) NĪ jomas dabīgs sabrukums; 2) samazināts naudas daudzums ekonomikā; 3) pasaules recesija (it īpaši Eiropas). Šie iemesli arī aptuveni raksturo mūsu pašreizējo situāciju. Būtiskākais Latvijai ir otrais un tieši tādēļ bija nepieciešams vienoties ar pasauli par aizdevumu, lai aizlāpīt caurumu ekonomikā, kurš radās starpposmā starp banku naudas apstāšanos un importa bremzēšanos līdz uzturamiem apjomiem. Jāpiezīmē, ka līdz šim Latvija ir saņēmusi tikai 590 miljonus Eiro no 7,5 miljardiem un tādēļ jautāt kāpēc saule vēl nespīd ir pāragri. Par situāciju (jeb kas darīts līdz šim). Noteikti pretrunīgāk vērtētais punkts ir PVN un ienākumu nodokļa izmaiņas, taču tajā nav tik daudz pretrunu, kā varētu domāt. Ir taisnība, ka pasaules prakse saka – nodokļus samazināt un stimulēt patēriņu. Taču mūsu gadījumā, tas būtu bīstams solis, jo galvenokārt ekonomika patērē importa preces un tas tikai padziļinātu caurumu mūsu ekonomikā. Tādēļ PVN likmes paaugstināšanu uzskatu par pareizu soli, jo visvairāk tas sit pa kabatu tieši importa preču gadījumā. Pašu ražotām precēm caur priekšnodokļiem liela daļa nosedzās bez izmaiņām. Turklāt eksportējošie uzņēmumi parasti 90%+ savas produkcijas pārdod ārvalstīs, tātad bez PVN. Bet pazemināto PVN preču likmju izlīdzināšanu prasa ES regulas un to projekti. Ienākuma nodokļu izmaiņas ir jāskata kontekstā ar valdības taupības plāniem, t.sk. samazinot algas ierēdņiem par 15%. Samazinātā alga ir sāpīga, taču samazinātais nodoklis daļēji atspēko zaudējumus. Būtiskākais ieguvums ekonomikai ir rezultātā samazinātā caurmēra alga gan dēļ jauna piedāvājuma (15% lētāk), gan zemākas likmes, kas ļauj darba devējiem pārskatīt izmaksājamās algas, lai tās būtu vienā līmenī. Kopsummā sasniegtais mērķis ir uzlabota konkurētspēja ar zemākām algām, kas tuvāk atbilst tiem produktivitātes izaugumiem, kādi mūsu valstī ir bijuši. Tas veicina vistiešāk uzņēmumu eksportspēju un tādēļ arī mūsu virzību uz atveseļošanos (skatīt iemeslus ekonomikas disbalansam) Vēl viens iemesls kādēļ taupīt valsts aparātam ir saistīts ar to pašu IKP formulu. Ja ekonomikā ir recesija dēļ ārējiem faktoriem, tad otrā pusē formulai labāk ka samazinās valdības izdevumi, nekā investīcijas vai cilvēku patēriņš vai arī rodas nenormāli liels deficīts. Tāpat jārēķinās ar samazinātiem budžeta ienākumiem. Par to, kas darāms Diemžēl nosacījumu ar mūsu ārvalstu partneriem paredz to, ka nauda tiek piešķirta pakāpeniski, pārliecinoties, ka Latvija ir apņēmības pilna risināt tās problēmas, kas mūsu ekonomikā pastāv (pēc būtības negatīvais neto eksports, banāli vienkāršā nodokļu sistēma, u.c. mazākas nozīmes īstermiņa jautājumi). Esmu diezgan pārliecināts, ka starptautiskie partneri būs apmierināti ar mūsu centību un piešķirs nākamo summu, jau nākamajiem mērķiem. Pēc www.em.gov.lv pieejamas informācijas ekonomikas glābšana paredz gan grūtībās nonākušu uzņēmumu īslaicīgu maksājumu finansēšanu, gan eksporta kredītus, gan investīcijas riska kapitālā, gan citus pasākumus. Visi no kuriem var nest augļus, ja uzņēmumi spēs un mācēs tos izmantot. Otrs aspekts ir uzturētā lielo objektu būvniecība, kas turpinās nodrošināt lēnu lieko kapacitāšu samazināšanu būvniecības jomā. Trešais ir banku sektora stabilizēšana, lai neiestātos „nekreditēšana” juridiskām personām. Overdrafti ir daudzu uzņēmumu gaiss un ūdens, bez kura tie nevarētu īstenot eksprota projektus, jo parasti tie tiek veikti ar pēcapmaksu līdz pat 30-60 dienām. Šie ir īstermiņa pasākumi, kurus mums ‘uzspiež’ SVF prasības un tās nav tik ļaunas, kā varētu domāt. Bez Argentīnas gadījuma, jāatceras, ka 90to gadu sākumā identiska NĪ + finansējuma apturešanas krīze jau ir pieredzēta gan Zviedrijā, gan Somijā un nekas ar šīm valstīm nav noticis. Pat vairāk – tās rezultātā Somijā izauga Nokia. Bet šo vēsturu aprakstu var atstāt citai reizei. Tā jau esmu izvērsies. Par to, kas darāms ilgtermiņā. Šeit ir jāieskatās nedaudz tajā, kas ir Latvija un latvietis. Neapšaubāmi šobrīd var runāt par politisko, sabiedrisko, vienalga kā, bet krīzi. Kapēc? Es nesteigtos šeit aizvainot valdību, jo pēc būtības tie ir tie paši cilvēki, kas agrāk. Un runāt par „pieriebties” arī manuprāt ir nekorekti. Tā drīzāk ir kombinācija no nevēlešanās atzīt citu aspektu no vienas puses un politiskas intrigas no otras puses. Būtiskāks ir fakts, ka laika posmā no 1991. gada līdz 2004. gadam, Latvijā gan sabiedriski gan politiski bija skaidrs kas mēs esam un ko mēs gribam sasniegt. Mēs bijām atjaunotā Latvijas Republika, kura cenšas atgriezties Eiropas saimē, kur ir tās vieta. Visiem bija skaidrs gan uzdevums, gan kā līdz tam nonākt. Kopš iestāšanās ES un NATO mēs vairs nezinām, kas mēs esam. Mums nav ne savas identitātes, ne mērķa. Ne īstas prioritātes (ja abstraktējas no nodrāztām standarta frāzēm). Un cilvēks bez mērķa ātri kļūst destruktīvs un savu vidi ienīstošs. Turklāt nav noslēpums, ka visiem nauda (budžets) nepietiek. Bet ir ļoti daudz interešu grupu – uzņēmēji, policisti, skolotāji, zinātnieki, ārsti, zemnieki – kas katrs grib, lai viņiem ir labāk. Tā kā visiem nepietiek, tad katram tiek brālīgi pa bišķiņ un beigās visiem ir nekas. Tādēļ, manuprāt, gan valdība, gan medijiem, gan sabiedrībai būtu cītīgi jāstrādā pie tā, kas mēs esam un ko mēs gribam sasniegt. Latvija nevar asociēties ar banāniem, čiekuriem. Vajag ko izteiksmīgu, patiesu un pozitīvu. Piemēri – Kurzemes hercogistes tradīcijas un vērtības, Nameja varenība un piederībai liecinošais gredzens, kas ārvalstu latviešos ir atradis identitāti un citas pozitīvas lietas, kas parāda – mēs esam Latvieši – tas ir mūsu pozitīvā ziņā. Starp citu, ja mums būtu savas identitātes, mums arī tūrisma jomā veiktos labāk, jo tad mums būtu skaidrs ar ko mēs esam unikāli un ko varam piedāvāt pasaulei. Par prioritāti vai mērķi varētu riskējot nosaukt ES vidējā dzīves līmeņa sasniegšana 30 gadu laikā. Un izejot no tā pateikt – kādu mums vajag izglītības sistēmu (t.sk. kurā jomā veicināt speciālistus), kā mums vajag apgūt ES līdzekļus, kādi ES noteikumi mums ir jāpadara izdevīgāki (vai jāuztur), kādas jomas jāatbalsta un kādā veidā. Konkrēti nosakot prioritātes un izskaidrojot tās. Tad arī varētu solidarizēt dažādās interešu grupas, jo tām vismaz būs skaidrs kāpēc vienā jomā ir tā, kamēr citā nav. Nevienam līdz šim gan nav bijusi drosme pateikt nē zemniekiem uz uzņēmēju rēķina, vai otrādi. Bet tas prasa gan lielu drosmi, gan zināšanas, gan aparātu, kas spēj pacelt šādu ideoloģijas maiņu. Diemžēl es neesmu pārliecināts, ka Latvija jau tam būtu gatava. Kopsavilkums: Neapšaubāmi Latvijas ekonomikā un finanšu sektorā ir problēmas, taču tās nav ārkārtējas vai atšķirīgas no tā, kas pasaulē notiek vai būtu noticis agrāk. Arī risinājumi, uz kuriem mēs ejam nav tik nekorekti, ja tos apskata konkrētos atbilstošos kontekstos, nevis izrauti. Bet ilgtermiņā mums ir jāsaprot, kas mēs īsti esam un ko mēs gribam, lai jelkādā veidā gūtu panākumus kā valsts. Līdzšinējais stāvoklis, kad sabiedrība tiek polarizēta un novesta līdz baltkvelei ar mediju un KNAB sacensību pēc sensācijām, kas balstīta uz vēlmi iegūt politisko varu, ir nepieņemams un būtu nepieņemams arī jebkur citur. Ja cilvēkam katru dienu stāsta tas ir slikti, tas ir slikti, tas ir cūka un šitas velns, tad agrāk vai vēlāk sāks ticēt, ka viss ir ļauns. Absolūts ticības zudums ir praktiska tautas degradācija. Tajā pašā laikā viss labais, kas tiek izdarīts nav pat īsu rindiņu vērts. Nav neviena sižeta par veiksmīgajiem uzņēmumiem, kas lieliski eksportē vērā ņemamos apjomos. Tauta tiek manipulēta un viņa pat to nejūt. Viņa svēti un pat akli tic tam ko saka TV un avīzes, it īpaši ja tās piemin vārdus eksperts nevietā un salīdzina LV ar 200 citu valstu plusiem, prasot kāpēc tā nav LV (bet ignorējot, to ka visu dabūt arī tajās valstīs nevar). Tas ir absurds domāt, ka ja mēs rīt atlaidīsim valdību un ieliksim jaunus, tad parīt vai vēlākais pirmdien ekonomikā būs augšupeja. Taču ir partijas, kas nekaunas uz šo ticību spēlēt, un politiski (no mārketinga viedokļa), tas pat ir pareizi. Nākamais ir tikt ievēlētiem un tad tautai teikt paldies, bet ziniet situācija sūra, jāstrādā daudz, ļaujiet mums strādāt, mēs esam lai strādātu utt, bet faktiski turpināt iesāktos darbus (ļaut tiem ritēt), realizēt tās pašas ieceres un pēc tam, kad viss dabiski sakārtojies, paziņot...nu re cik mēs foršiņi. Un atkal visi dziedās un lēkās, ignorējot, ka attīstība ir tīri likumsakarīga, nevis veicināta, bet nerisinot problēmu tās saknē atkal būs problēmas sistēmā un būs ko vainot. Jeb turpinātos Latvijas problēmu apburtais loks. 

Acīmredzami jūs esat viens no tiem, kas pie varas, teorizējiet, kā no grāmatas... Tieši par to jau iet runa, ka jūs dzīvojiet svešā pasaulē. Jūs runājiet par ideoloģijām un vērtībām un latvieša pašapziņu. Tpūuu, uz visiem jums nospļauties, kāda pašapziņa, ka viss aparāts, pilns ar ierēdņiem darbojas tikai lai sodītu, iebiedētu un aizdzītu prom no savas zemes. Lūk tā ir tiešā saskare ar varu... nevis mēdiji utt. utjp. Bet, ka viens jūsu sūtītais policists jampamps iedomājas sevi pa pasaules nabu, un jūs visi tur augšā dodiet viņam tās tiesības... Cik gudrai un attīstītai cilvēciskai būtnei jābūt, lai spētu izšķirt citu cilvēku brīvību. Pasakiet, kaut vienu valsts pārvaldes institūciju, kur valsts parādītu savu ieinteresētību cilvēkos, visur tik kaut ko iemuhļīt, apšmaukt, pazemot. Par pašsaprotamām lietām jātiesājas, cilvēktiesību nekādu, ja vien neesi kāds 'latvian celebrity', serviss un kalpošana jums ir svešvārdi. Un nevajag teikt, ka tas nav jūsu uzdevums. Cilvēkiem, kuri saņem valsts algu, vajadzētu saprast, kam viņi strādā. Pa mākoņiem jūs tur visi dzīvojiet. ..... P.S. Aizmirsāt vēl pieminēt, ka Zviedriem krīze nebūt nebija tāda rožaina kā jūs to sakāt ar NOKIA dzimšanas dienu Somijā. Jā, devalvēja viņi kronu, noskurinājās un gāja uz priekšu. 

Par kādu 4 gadus vecu rakstu un mediju atbildību! 2005.gada 20. maija avīzē ""Bauskas dzīve"" uzrakstīju šādu rakstu: ""Vai tiešām nesvarīga tēma? Latviešu biedrības namā 9.maijā tika rīkota konference diskusija "'Viens gads Eiropā - sasniegtais un izaicinājumi"". Piedalījās Andris Gobiņš, Aigars Kalvītis, Andris Piebalgs, Edvards Kušners, Aigars Freimanis. Par izaicinājumiem un plāniem runāja ekonomikas ministrs Krisjānis Kariņš, Māris Sprindžuks - Nacionālā attīstības plāna koordinators - un citi. Par šo pasākumu plašsaziņas līdzekļos bija ļoti skopa informācija, piemēram, radio bija fragmenti no A.Piebalga intervijas. Tajā pašā laikā diendienā dažādu līmeņu gan politiski ievēlētas, gan ieceltas amatpersonas izsakās par attīstības vīzijas un naudas trūkumu, tagad arī par darbaspēka aizplūšanu uz Eiropu un Ameriku. Vai tieši pašlaik nebūtu īstā reize, kad žurnālisti varētu paši saprast un saviem lasītajiem, klausītājiem un skatītājiem pārādīt, kā domā par Latvijas nākotni tautas ievēlēti politiķi? Kaut kādu iemeslu dēļ par šo tēmu ir ļoti nekvalitatīva sabiedriska diskusija, lai gan iespējas uzdot jautājumus un sagaidīt būtiskas atbildes ir liela. Konferencē Uldis Osis atzina, ka, piemēram, lieliskais iekšzemes kopprodukta pieaugums patiesībā balstās uz tirdzniecības centriem, nekustamo īpašumu un kredītu izsniegšanu. Tātad pievienoto vērtību nosaka nevis kaut kādas augstās tehnoloģijas, ko Latvijas iedzīvotāji ir spējīgi saražot, bet galvenokārt, piemēram, nekustamo īpašumu cenas celšanās, kas šajā gadījumā ir pievienotā vērtība. Kāds augsto tehnoloģiju pārstāvis atzina - lai gan formāli valsts ir pateikusi par orientāciju uz eksakto izglītību, praksē nereti notiek kaut kas cits. Piemērus varētu minēt vēl, bet raksta mērķis ir rosināt domas par to, kāpēc tiek uzskatīts, ka vidējais masu plašsaziņas līdzekļu patērētājs nav pelnījis par šīm tēmām uzzināt. Vai viņš visu zina, vai viņu nedrīkst lieki satraukt? Vai tiek uzskatīts par muļķi? Katrā ziņā ir viens pilnīgi neapstrīdams fakts - visas pārtikušās demokrātijas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību. To dara izglītoti un profesionāli cilvēki, kas tiek labi apmācīti jau skolā, tālāk profesionālas izglītības vai augstakās izglītības sistēmā. Protams šīs sarunas var atklāt mūsu pašu ievēlēto politiķu kompetences robežas un arī mūsu ne vienmēr objektivos izvēles kritērijus. Ja kāda televīzija, radio vai avīze nedaudz pakritizēs vidējo pilsoni un viņa ievēlētā politiķa spējas redzēt tālāk par četriem valsts nākotnes gadiem, vai tad vidējais pilsonis vairs plašsaziņas līdzekļus nepatērēs? Nemaz tik ilgi nav jāgaida vēlēšanas. Kāpēc gan lai mēs nepieprasītu reāli pārbaudāmus solījumus? Kaut kādas prognozes jau ir, piemēram, ārstu algas pēc dažiem gadiem sasniegs tagad pieņemamo 500 latu robežu. Tas netieši liecina, ka politiķi kalnus gāzt negrasās, un ne vēlētāji, ne žurnālisti to pat nemēģina prasīt."" Tas ir interesanti, tad pētīju avīzes un skatījos valsts un komerciālās televīzijas un tiešām - nu netika uzvērts tas , kas tika aktualizēts šajā konferencē. Interesanti, kāda tad ir mediju atbildība par krīzi? Televīzijas varētu patīt atpakaļ vecos sižetus, kur tās šos akcentus ir darījušas pieejamus saviem mīļajiem skatītājiem un avīzes atrast rakstus un intervijas, kur tagad pietiekušies lielie speciālisti un krīzes analītiķi jau tad saka - uzpūsta mums tā ekonomika, neko pārāk reālu neražojam, pūšam burbuli. Kur tas ir? Vai mediji spēj atskatīties 4 gadus atpakaļ? Vai tauta ies uz bibliotēku un skatīsies 4 gadus vecas avīzes un izdarīs secinājumus? 

Labdien. Vai jums tikt liegta par aizdevumu no jūsu bankas vai jebkuru finanšu Firm? Vai Jums ir nepieciešams kredīts, lai nomaksātu rēķinus vai nopirkt mājās? Vai jums ir nepieciešams aizdevums uzsākt uzņēmējdarbību?. Padariet savu sapņi nāk caur sazinoties kungs Randy aizdevumu uzņēmumam, mēs dodam no aizdevuma ar procentu likmi 3% apmērā gadā, par vairāk informācijas par šo aizdevumu darīsim sazinieties ar mums ar teikts e-pasta zemāk: globalloanfunds@aol.com lai mēs varētu turpināt tālāk. Zemāk sniegtā informācija nav nepieciešama. Apjomu, kas nepieciešams aizdevuma:. Lai aizdevums:. ILGUMS aizdevums:. Pilnu nosaukumu:. ADRESE:. Valsts:. Ikmēneša ienākumi:. TĀLRUŅA NUMURS:. SEX:. Ģimenes stāvoklis:. VECUMS:. Best Regards. E-pasts: globalloanfunds@aol.com