Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.11.2019.
 

X veidi kā nepārdot „Parex” un nerisināt kredītu problēmas

Finanses, bankas, Parex banka

05.11.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 5
Dažnedažādo problēmu gūzma, budžeta projekta un nodokļu prioritāte informatīvajā telpā, šķiet, krietni aizēnojusi pirms gada par galveno tematu banku jomā kļuvušo „Parex bankas” restrukturizācijas un pārdošanas jautājumu, un pavisam par otršķirīgu padarījusi privāto kredītņēmēju problemātiku bankās. Tomēr risks ir un paliek vecais – var paļauties, ka būs labāk, bez var iznākt kā vienmēr. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debatēs izskanēja un vēl jo vairāk neizskanēja atbildes un versijas par to, kas varētu notikt un kas varētu nenotikt.
Vispirms par „Parex bankas” restrukturizēšanu un pārdošanu. Virsrakstā liktais teksts ir lasāms gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – par to, kā nepārdot vispār un kā nepārdot šī vārda labā nozīmē. Pirms gada, arī KNL debatēs, tika definēti loģiski plāni – pārdot banku, kad pasaules finanšu tirgi atdzīvosies, lai būtu pamats atgūt valsts ieguldījumus, pirms tam veicot pienācīgu auditu. Šobrīd valdošā argumentācija ir – banka ir jāsadala trijās daļās, kas pārdošanā būtu interesantāk investoriem, un jāpārdod, jo pretējā gadījumā Latvijas valdībai jāturpina finansiālie ieguldījumi.

No bankas kā uzņēmuma pārvaldīšanas viedokļa, iespējams, dalīšana ir loģiska. Arī vēlme neturpināt valsts ieguldījumus bankā šķiet loģiska, lai gan ir acīmredzami, ka daļa no starptautiskā aizdevuma ir paredzēta aizdevumam „Parex bankai” sindicēto kredītu kārtējā maksājuma pilnai vai vismaz daļējai nomaksai. Tomēr pagaidām tā arī netiek skaidri pateikts, kā šībrīža versijā par  bankas pārdošanu pa daļām plānots novērst, ka valsts īpašumā paliks, piemēram, tā saucamie sliktie aktīvi, kas ir nodrošinājums valsts aizdevumiem, kuru realizācija neļaus atgūt ieguldīto. Vienlaikus, atceroties darījumu ar bijušajiem bankas akcionāriem, neizbēgams ir arī jautājums par to, vai bankas dalīšanas rezultātā atsevišķi figuranti negūs nesamērīgi treknu peļņu no starpniecības šajā procesā. Šajā kontekstā arī jautājums par cenu un auditu - valdības konsultanti it kā veikuši vērtējumus par dalīšanas ietekmi uz makroekonomiskajiem procesiem, bet par auditu to neviens nesauc.
Neoficiālās sarunās dzirdēts, ka valdības lēmuma projektā plānotas atrunas par restrukturizētās bankas pārdošanu tomēr kopumā, taču vakar publiski TV studijā tāda versija neizskanēja. Nākamnedēļas valdības lemšanu par „Parex bankas” nākotni būtu ļoti liels pamats saistīt ar krietni lielāka apjoma informāciju sabiedrībai, nekā tā ir šobrīd.

Kredītņēmēju parādu problemātikā Latvijas bankās kopumā, līdzīgi kā ar „Parex”, plašākas vērtēšanas vērti ir gan problēmu risināšanas veidi, gan to saturs. Arvien palielinoties kavēto kredītu apjomam, šobrīd valsts amatpersonu un banku pozīcijās arvien dominē reālisms ar optimisma pieskaņu – sak, palīdzēšanas iespējas ierobežotas, bet tās top, turklāt situācija nemaz nav tik slikta.
Paskatīsimies uz skatļiem. Turklāt, paturoties prātā, ka vēl neilgi pirms „Parex bankas” kraha, atsaucoties uz skaitļiem, banku uzraugu un finanšu sfēras speciālisti teica, ka nav tik slikti.

Kavētie maksājumi nu jau ir 25% no visiem kredītiem jeb gandrīz 2,3 miljardu apjomā. Ilgstoši – vairāk nekā pusgadu kavētie kredīti šogad ik ceturksni pieaug par aptuveni pusmiljardu, nu jau sasniedzot 1,67 miljardus. Nez vai vairs tie ir tikai spekulanti un trekno gadu nesamērības upuri, tā jau ir tauta. Un šis kavējumu pieaugums notiek, lai gan statistika vēsta, ka paralēli bankās jau restrukturizēti kredīti 21,5 tūkstošiem mājsaimniecību un vairāk nekā trim tūkstošiem uzņēmumu kopumā par divarpus miljardiem. Taču, šī statistika neatklāj, kāda ir šīs restrukturizācijas būtība un kāda varētu būt to ilgstspēja – sākot no maksājumu atlikšanas termiņiem, beidzot ar papildus nodrošinājumiem un grafiku maiņām, kombinācijā ar cerībām, kas nepiepildīsies.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija savā prezentācija otrdienas preses konferencei uzrāda korelāciju starp 90 dienas kavētajiem uzņēmumu kredītiem no vienas puses un IKP kritumu un bezdarba dinamiku no otras puses. Turklāt bezdarba un mājsaimniecību kredītu kvalitātes korelāciju nosauc par labu, šādu secinājumu pamatojot ar to, ka kavēto kredītu īpatsvars ir lēnāks nekā bezdarba pieaugums. Apšaubāmi parametri, mēģinot vērtēt sasaisti starp šiem procesiem bez laika nobīdes – skaidrs, ka ekonomikas krituma un bezdarba pieauguma rezultātā daudzi maksātāji dažus mēnešus vēl spēja vai spēj savus kredītus maksāt bez kavējumiem. Taču ekonomika turpina krist, bezdarba mazināšanās nav plānojama arī pēc gada, kad ceram uz ekonomikas atjaunošanos, savukārt atalgojums kā kredītu atmaksas avots tikai tagad, gada otrajā pusgadā samazinās būtiski. Šie faktori plus maksātnespējas otrais vilnis restrukturizēto kredītu ietvaros – šis varētu būt konspektīvs pamats versijām par patiesajiem riskiem kreditēšanas jomā.

Neapšaubāmi, ir pamats teikt, ka šobrīd bankas masveidā nerealizē nežēlīgu vienīgā mājokļa atņemšanas un „roku izgriešanas” praksi. Taču nav itin nekāda pamata aizmirst jautājumu par to robežu, pie kuras tomēr sāksies īpašumu un uzņēmumu atsavināšanas jau simtos un tūkstošos, nevis desmitos, ja banku stratēģija būs iztīrīt bilances un norakstīt zaudējumus. Bankas šobrīd lepojas, ka to izveidoto nekustamo īpašumu kompānijām nodoti tikai daži īpašumi. Taču retoriski jājautā, vai gan tikai dažu īpašumu pārvaldīšanai šādas kompānijas tika izveidotas. Un jāpiebilst arī,  ka bankās jau pārņemtie, bet vēl meitas kompānijām nenodotie, kā arī pārņemšanai jau sagatavotie, ir nākamās porcijas. Visaptverošas tiesu izpildītāju statistikas par piedziņas procesiem nekur, šķiet, nav, vismaz publiski par to nav dzirdēts.

No tirgus uzraudzības viedokļa var teikt, ka arvien vairāk maksātnespējīgiem mājokļu īpašniekiem jārēķinās ar ceļu uz sociālajām mājām. No valsts cilvēkresursu un sociālās atbildības viedokļa tas ir krietni par maz.
Ciniski ir teikt, ka valdības mājasdarbs, izpildot plānu par parādu problēmu risināšanu, ir paveikts, izstrādājot valsts stratēģiju, kas nolikta plauktā finanšu trūkuma dēļ. Pretrunīgi vērtējami ir vairāki plānotie grozījumi likumdošanā, civilprocesa un maksātnespējas jomās. Un diez ko lielas cerības pagaidām arī nerada izvairīgie teksti par valdības un banku vienošanos vai pat līgumu par banku labas prakses principiem, lai gan šobrīd tas ir lielāko cerību objekts.
Faktiski šis jau vairs nav sociālekonomisks, bet ir politisks un, bez liela pārspīlējuma, tas var kļūt par nacionālas valsts nākotnes eksistenciālu jautājumu – ciktāl un kādas valsts politikas rezultātā Latvijas valsts iedzīvotāji un uzņēmēji ekonomiskās krīzes rezultātā, saglabājot ilgtermiņa parādus, šķirsies no saviem īpašumiem par labu zviedru un citām aizrobežu bankām par ļoti zemu cenu, kas kļus par pamatu otrreizējai īpašumu pārdalei.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: