Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.08.2019.
 

Nodokļus necelt, izdevumus nemazināt. Galvu smiltīs nebāzt?

Ekonomika, bizness

01.10.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Lai cik „negaršīgi” jeb „nešovīgi”, sausi vai izvairīgi runā ekonomsti, vakardienas „Kas notiek Latvijā?” ekonomistu debates par krīzes pārvarēšanu bija lietderīgas balansam - līdzās publisko telpu pārsātinājušajām politiķu arvien krāšņajām retorikām, daudzo nozaru un grupu sociāla rakstura protestiem, uzņēmēju hroniskajam „vairāk atbalstīt un necelt nodokļus” un pilsoņu vaimanoloģijai no sērijas „es neticu šai valstij”.
Ir loģiski, ka valsts prioritāšu dienaskārtībā ir starptautiskā aizdevuma programmas pārskatīšana, taču nu jau tas būtu, vārda tiešā nozīmē, pēdējais stulbums to īstenot ar strausa politikas elementiem.
Protams, var „profesora Cipariņa” stilā rēķināt un pārrēķināt, vai budžeta deficīts pielīgtajās 8,5% robežās varētu tikt sasniegts ar nepielīgtu 275 vai pielīgto 500 miljonu samazinājumu, atceļot pielīgto nodokļu palielinājumu, ja to ļauj „fiskālie mērķi”. Var jau būt, ka šādās kategorijās var runāt ar aizdevējiem, taču tās ir nepietiekamas kategorijas, kādās politiķiem pienāktos runāt, vismaz ar sabiedrības domājošo daļu. Tikpat aplami ir par vēlēšanu termiņiem atgādinošie centieni runāt tā, lai būtu labāk iespējami daudziem, turklāt, daudz vairāk runāt, nekā darīt.

Fundamentālā pretruna, kas iezīmējās vakardienas debatēs, un kas objektīvi varētu būt atskaites punkts sarunās ar aizdevējiem, ir tas, ka budžeta un valsts pārvaldes būtiski samazinājumi tomēr vēl palielina bezdarbu, kura kritiskā masa jau ir sasniegta, un tas nevar atveseļot ekonomiku.
Tai pat laikā šīgada valsts budžeta izpildes statistika nu nekādi nevarētu tikt piesaukta kā arguments pozitīvām tendencēm perspektīvā. Latvijas demogrāfiskās situācijas dēļ mums ir nesamērīgi liels sociālais slogs, un jautājums par to, uz kā rēķina mēs spējam, ja vispār spējam šo vai cita izmēra slogu nest, būtu jāturpina apspriest pēc būtības. Savukārt valsts un pašvaldību budžetu veidošana un tērēšana ilggadīgi ir gājusi roku rokā ar ēnu ekonomiku un no tās izrietošo nodokļu nemaksāšanu, kā arī koruptīvo procesu un ar to saistīto publiskā sektora izdevumu sadārdzinājumu. Būtu nelietīgi vai naivi – atkarībā no kompetences pakāpes – izlikties, ka šīs problēmas ir pagātne vai atliekamas uz „gaišāku nākotni”.

Zīmīgi, ka vakar „Kas notiek Latvijā?” diskusijas dalībnieku – lietpratēju vairākums tomēr atzina, ka nodokļu paagstināšana arī šībrīža situācijā varētu nebūt sliktākais ceļš. Protams, diferencējot, par kuriem nodokļiem ir runa, ar kādiem taisnīguma un stimulācijas kritērijiem, un arī domājot par nodokļu maksāšanas motivāciju kopumā. Šīs lietas derētu paturēt prātā gan politiķiem, gan viņu vēlētājiem. Un skaidrs, ka viena no motivācijām ir daudz lielāka skaidrība un caurskatāmība par valsts naudas maka tērēšanas pamatotību. Tai pat laikā nepazaudējot veselo saprātu kapitālisma kontekstā. Kas, citastarp, šobrīd draud pazust veidojot atalgojuma pseidosistēmu valsts pārvaldē, neizvirzot par galvenajiem atskaites punktiem konkurētspēju ar privāto sektoru, kompetenci un rezultātus – vismaz publiskajos atreferējumos par publiski nepiejamo jauno sistēmu šie aspekti netiek iztirzāti.
 Arī visnotaļ apšaubāmā valsts funkciju vērtēšana pašreizējā izskatā ja ne strupceļš, tad mazefektīva. Vakar debatēs izskanējušās šaubas par valsts iepirkumu izmaksām šķiet visnotaļ loģiskas.

Visbeidzot un, drīzāk, pāri visam, ir temats par to, ciktāl ekonomiskās krīzes risināšana šobrīd Latvijā sākas un beidzas neekonomiskās kategorijās. Jāpievienojas tām norādēm, kas sasaista ekonomiskās krīzes pārvarēšanu ar politiskajiem aspektiem. Taču akli būtu arī naivi domāt, ka politisko „spalvu” mešana un mainīšana tā uzreiz nozīmē tikumu maiņu. Tas būs, ja būs, ilgstošs process, un izvērsums par to būtu jau cita raksta temats. Bet vienas universālas zāles, kas ja ne rada risinājumus, tad vismaz lielāku pamatu to meklējumiem un akluma novēršanai, ir un paliek vēl viena neekonomiska kategorija - atklātība un caurspīdīgums par nodokļu maksātāju resursiem un to pārdali. Arī tas valsts budžeta un aizdevuma programmu revidēšanā krietni pieklibo.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: