Šobrīd, salīdzinot ar 2007.gada beigām, ir tā pati Saeima, demisionējušo valdību atbalstīja tā pati valdošā koalīcija, ir tie paši premjera amata kandidāti, atkal ir jautājums par plašāku koalīciju un arī versijas par bezpartejisku premjera amata kandidātu. Tikai problēmas vēl dziļākas un uzdevumi vēl smagāki.

Guntis Ulmanis tābrīža situāciju salīdzināja ar situāciju deviņdesmitajos gados, kad partijas nevarēja vienoties, un tas noveda līdz draudam par Saeimas atlaišanu un bezpartejiskam premjeram. Taču, kas būtiski, pirms tam tika dota iespēja vairākiem kandidātiem, kuri nespēja gūt atbalstu Saeimā. Ulmaņa versija ir aktuāla arī šobrīd – dot iespēju, lai pārliecinātos, vai kandidāts var vadīt valdību, citādi „nekas uz priekšu neiet”.

Attiecībā uz koalīcijas paplašināšanu šajā Saeimā Ulmaņa versija saistījās ar „labējisko” parlamentu un piecām labējām partijām, kuru programmas ir līdzīgākas. Nu jau, pēc partiju šķelšanās, ir sešas frakcijas, taču kopumā politisko spektru tas būtiski nav mainījis, taču jautājums ir par „labējiskuma” būtību šībrīža krīzes apstākļos.

Savukārt bezpartejiska premjera variantu pirms nedaudz vairāk kā gada Ulmanis vērtēja kā neatbilstošu politiskai teorijai un Eiropas pieredzei, pieļaujot, ka bezpartejiskā kandidāta variants ir jāsaista ar Saeimas atlaišanu. Kas šobrīd jau ir gluži reāls scenārijs.

Video: Guntis Ulmanis par  premjera kandidāta izvēli (fragments no „Kas notiek Latvijā?” 12.12.2007.)