Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 18.07.2019.
 

Uzticēšanās Godmanim un citai valdībai

Ivara Godmaņa valdība

05.02.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 5
Vakardienas balsojums Saeimā apliecināja, ka parlamentā, kuram neuzticas vairākums vēlētāju, Ivaram Godmanim Ministru prezidenta amatā ir minimāls atbalstītāju vairākums. Ar atbalstītāju tūlītējām atrunām par šī atbalsta termiņiem un nosacījumiem. Vienlaikus, kas ne mazāk būtiski, gan diskusijas Saeimā, gan atsauksmes sabiedrībā, tostarp telefonaptauja „Kas notiek Latvijā?” (KNL) debatēs vakar, liecina, ka Godmanis arvien vēl gūst relatīvi lielu uzticību arī opozīcijā un sabiedrībā, atšķirībā no visas valdības kopumā. KNL vakar izvirzījās jautājums, ciktāl valdības pārveidē vai nomaiņā svarīgas formas un satura maiņas. Vienlīdz svarīgi ir abi. Līdz ar premjera attieksmes un nostājas maiņu.
Par potenciālām pārmaiņām, par ko runā, ar ļoti atšķirīgu motivāciju, gan opozīcija, gan valdošās koalīcijas partneri, gan daudzviet sabiedrībā un nevalstiskajās organizācijās, Godmanim, šķiet, savas pozīcijas vēl nemaz nav. Protams, var piesaukt ministriju skaita samazināšanu līdz ar aģentūru optimizāciju, kas tiek aktualizēta dienaskārtībā šodien. Taču tas nav izšķirošais – ar 10 apšaubītiem, nepārliecinošiem vai tamlīdzīgi pamatoti kritizējamiem ministriem 16 vietā nekāda efektivizācija nesanāks. Un otrādi – ja paliek 16, bet viņi spēj sasniegt vairāk ar mazākiem resursiem, tad ministriju skaitu var arī nesamazināt, ietaupīs uz veidlapu drukāšanu un pārcelšanās izdevumiem.
Taču Godmanis vismaz līdz ceturtdienas rītam nav spējis definēt - vai ir un, ja ir, cik ir ministri, kuru nomaiņu vai rīcības un attieksmes maiņu premjers uzskata par nepieciešamu labākam nozaru politikas veidošanas un pārvaldīšanas darbam? Pie pašreizējās politikas un plāniem. Vai premjers ir atvērts mainīt savu nostāju un plānus daudzos aktuālajos jautājumos, tai skaitā tajās nozarēs, kur gatavs mainīt ministrus? . Vai premjers redz kā potenciālus ministrus pašreizējās opozīcijas pārstāvjus? Vai premjers redz par iespējamu modeli, kad valdībā vairs nepiedalās viena vai vairākas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas? Šādu jautājumu sarakstu var turpināt. Šāds formas definējums radītu labāku ietvaru tām sarunām, par ko it kā šobrīd tiek piedāvātas sarunas.
Protams, pāri tam visam ir jautājums – vai premjers ir gatavs mainīt savu bieži pašpārliecināti neiecietīgo attieksmi uz paškritiskāku un vairāk riskēt ar savu krēslu, kvalitatīvi labākas valdības izveidei. Vakar, atbildot, ka viņš neredz pienācīgu alternatīvu sev, Godmanis faktiski izvairījās no jautājuma par to, ka bez pārmaiņām valdībā, kamēr politikas process ir neglābjami slims, Godmanis „nepārdos” sabiedrībai nekādus ekonomikas atveseļošanas plānus. Līdz ar to, biedējot, ka valdības krišana bez alternatīvas, tēlaini runājot, būs šausmīgas beigas, faktiski tiek turpinātas bezgalīgas šausmas.
Protams, vienlaikus, nostājas maiņa jau ir runa par saturu. Vai ekonomikas lejupslīdes, līdz ar to budžeta samazināšanas apjomu prognozes nav jāmaina vēl pesimistiskākā virzienā? Kas izslēdz, ka finanšu sistēmas stabilizācijai paredzētie līdzekļi nevar kļūt par iespēju netaisnīgi gūt labumu dažiem ieinteresētajiem – piemēram, kādas bankas dalīšanas, vai citu banku saistību pārņemšanas procesos? Vai biznesa atbalstīšanā nav jānosaka skaidrāki kritēriji attiecībā uz dažādu nozaru atbalsta apjomu? Vai tiek veidota politika, ka jaunas darbavietas rada arī ar valsts pasūtījumiem infrastruktūras projektiem? Un tā tālāk, līdz pat jautājumiem par KNAB priekšnieka amata kandidātiem.

Opozīciju gan, jāatzīst, arī nevar pārmērīgi slavēt par atbildīgiem un kvalitatīviem alternatīviem piedāvājumiem. Protams, tā ir respektējama politiskā taktika no vistas un olas sērijas – sak, jūs ar mums ne tā runājat, priekšlikumi mums ir, bet nav jēgas tos klāstīt, jo jūs ar mums ne tā runājat, un vispār, nez vai mēs ar jums runāsim, jo šai valdībai ir jākrīt un jātaisa jaunas vēlēšanas.
Pie opozīcijas, vismaz iekšējās, šobrīd lielā mērā ir pieskaitāma arī Tautas partijas, kuras aktivitātēs pēdējās nedēļās dominē atšķirīga viedokļa paušana – gan par valdības struktūru, gan par koalīcijas sastāvu, gan, protams, par Saeimas pašatlaišanos. Tomēr galu galā uz tiešu jautājumu par oranžo scenāriju, šīs partijas pārstāvji tiešas atbildes nesniedz. Vairākas pazīmes liecina, ka šīs aktivitātes ir mērķtiecīgs populisms, lai saduļķotajā politikas dīķī veiksmīgi izpeldētu pie dažādiem scenārijiem. Tomēr ir virkne argumentu, kas liek arī apšaubīt, vai šajā Saeimā visvairāk pārstāvētajai ekspremjera partijai vairs pienāktos iniciatora loma gan valdības mainīšanā, gan Saeimas atlaišanas kritēriju noteikšanā.
Versijas par nepartejisku premjeru un, vienlaikus, iespējami drīzām ārkārtas vēlēšanām lielā mērā ir savstarpēji izslēdzošas, pat nerunājot par bezpartejiskā premjera statusa riskiem saistībā ar konsekventu atbalstu parlamentā un, līdz ar to, efektīvas valdības vadības iespējām. Kas gan nenozīmē šīs alternatīvas izslēgšanu, tomēr tad arī tai būtu jābūt citā kvalitātē. Tai pat laikā, nepartejiskuma līdzdalība tā saucamā izlīguma meklējumos gluži citā kvalitātē varētu notikt ar nevalstiskā sektora iesaisti arī šajās, politiķu sarunās. Nu jau labu laiko virmo idejas par kāda nevalstiska foruma lomu nevis lūdzēju un prasītāju, bet līdztiesīga dalībnieka statusā politiskās, ekonomiskās un sociālās krīzes pārvarēšanas plānu un risinājumu tapšanā.

Uzskaitītie jautājumi gan par valdības sastāva maiņu, gan darba plāniem ir definējami un izdiskutējami, maksimums, dažu nedēļu laikā. Un valdībai, ar Saeimas atbalstu, savi steidzamākie lēmumi un plāni, tostarp budžeta grozījumi un ekonomikas stabilizēšanas programmas arī būtu jāsagatavo neatkarīgi no valdības sastāva iespējamām maiņām. Tas nav politikas, bet Latvijas ekonomikas dzīvotspējas jautājums. Šobrīd, iespējams, prasīt valdības krišanu vai Saeimas atlaišanu rīt uz brokastlaiku vēl ir strīdīgi. Bet, ja kāda plašāka saprašanās gan par formu, gan saturu tuvākajās nedēļās netiek panākta, tad, pirmkārt, jākonstatē, ka ne citāda, ne jauna valdība, lai gan vairākums uz to aicina, šajā politiskajā situācijā nevar tapt, un otrkārt, atliek vien gaidīt līdz nākamajiem protestiem, lai kāds no izmisušākajiem panāktu savu vai jau piespiedu kārtā panāktu valdības demisiju. Tad nu gan būs jautājums, vai pozīcijai un opozīcijai nav vienoti jāsecina, ka Saeimas iespējami drīza atlaišana ir vienīgā versija, lai vismaz radītu iespēju mazināt visas citas krīzes papildinošo neuzticības krīzi.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: