Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.09.2019.
 

Ticēšana Dombrovskim, optimisms un latviešu ambīcijas

Valsts budžets`2011

09.12.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas paziņojumam, ka šoreiz valsts budžeta projekta apspriešana notiks „veidojot jaunu sadarbības līmeni parlamenta un pilsoniskās sabiedrības attiecībās”, pagaidām ir lielas izredzes turpināt īsspārnoto frāžu „kā var nesolīt” un „darbaļaužu vēstules vairs nav īstais instruments” galeriju. Šīsnedēļas „Kas notiek Latvijā?”, diemžēl šīs izredzes tikai pastiprināja. To, kam taisnība, gan varēs pārbaudīt tikai pēc pāris gadiem.
Šobrīd reālistiskākais izskatās scenārijs, ka valdošā koalīcija, protams, tehniski izskatīs visus priekšlikumus un, iespējams, pamainīs vienu otru pavisam aplamu vai protestus izraisošu pozīciju 2011.gada budžeta projektā, atbilstoši opozīcijas un sabiedrisko organizāciju aicinājumiem, tomēr necentīsies, tā teikt, līdz saknēm iztirzāt katru ieņēmumu un izdevumu pozīciju, un vadlīnijās nemainīs valdības iesniegto projektu. Ministru  prezidenta izteikumi ir arī pamats prognozēm, ka koalīcijas „balsošanas mašīna” norullēs arī aizdevēju iebildumus pret budžeta deficīta mazināšanas pasākumu ilgtspējīgumu.
Ja ļaužu tūkstoši neprotestē pret šo projektu, kas paredz sasniegt Baltijas reģionā vienus no augstākajiem nodokļiem gan darbaspēkam, gan patēriņam, kas var mazināt konkurētspēju un neveicināt jaunu darbavietu rašanos, tad tam izskaidrojumu nav pārāk daudz. Vai nu ļaudis ir pārliecināti optimisti principā, vai nu viņi īpaši tic Valdim Dombrovskim un viņa rīcības pareizībai, vai arī atkal ir atmetuši ambīcijas, ka vara pieder tautai.

Valdim Dombrovskim, nenoliedzami, ir nopelni krīzes pārvarēšanā aizvadītajos divos gados. Tomēr, kad „Vienotības” politiķi atkal un atkal piesauc šo pagātni kā pamatojumu, lai ticētu arī tagad un turpmāk, un koalīcijas partneri no Zaļo un zemnieku savienības arī to akceptē, tas attālina gan no kvalitatīvām diskusijām, gan argumentācijas.
Piemēram, jebkurš Saeimas deputāts, jebkura sabiedriskā organizācija un jebkurš Latvijas iedzīvotājs, apskatot valdības iesniegto projektu internetā, nekādi nevar izvērtēt, cik pamatoti ir apgalvojumi, ka valsts izdevumu lielāka samazināšana nav iespējama, tāpēc jāceļ nodokļi. Nevienā no valdības iesniegtajiem dokumentiem pat ne tuvu nav izdevuma izvērsuma un detalizācijas, lai būtu saprotams, cik daudzu konkrētu funkciju veikšanai un ar kādiem tehniskajiem vai citiem resursiem, plānots kāds darbinieku vai pakalpojumu sniedzēju apjoms par kādu algu vai cenu. Budžeta paskaidrojumi aprobežojas ar salīdzinājumu ar 2010.gada budžeta izdevumiem un to izmaiņu uzskaitījumu. Bet daudzās izmaiņas šajā gadā, citastarp, uzskatāmi parāda, ka blefošana ir apgalvojumi par 1,2 miljardu lieliem izdevumu samazinājumiem pēdējos gados, jo šis skaitlis ir aritmētiski sarēķināts pret „bāzes izdevumiem”, meklējot attaisnojumus nodokļu celšanas proporcijai, bet „aizmirstot” ikgadējos papildus izdevumus, kas sekojuši sākotnējam plānam. Tāpat arī, sauksim lietas savos vārdos, muldēšana ir teksti par „strukturālo reformu turpināšanu”, jo nekur nav atrodami jebkādi plāni par jebkādiem šo reformu parametriem un būtību nākamajā gadā. Vienīgā konkrētā perspektīva par budžeta deficīta mazināšanu 2012.gadā ir cerības par nodokļu ieņēmumu palielināšanos ekonomikas attīstības dēļ un nepieciešamo izdevumu samazinājums Eiropas Savienības struktūrfondu ieguvei.

Optimisms, protams, ir laba lieta. Tiesa gan, nez vai parlamenta budžeta komisijas vadītājam īstais arguments ir vārdā nenosauktu uzņēmēju izteikumos vai aptaujās izskanējušais optimisms. Paļaujoties uz Dombrovska otrās valdības veiksmju turpinājumu, jāpatur prātā viena būtiska atšķirība – arī iepriekšējās reizēs bija domstarpības par budžeta plāniem ar starptautiskajiem aizdevējiem, taču galu galā tika panākta saprašanās. Šobrīd nav jūtams, ka šāda saprašanās būtu sagaidāma par pašreizējo projektu, un tajā iekļautās pozīcijas par neilgtspējīgām atzīst ne jau tikai aizdevēji vien, bet alternatīvu meklējumi tiek atlikti. Taču starptautiskā aizdevuma programma valsts glābšanai no bankrota vēl ir tikai pusē, bet par tās turpinājuma atspoguļojumu Latvijas valsts budžetā un nozaru reformās skaidrības trūkst, un tas liek šaubīties, vai optimisms nav krietni inficēts ar naivumu.

Dombrovskis tikmēr 2011.gadu sauc par stabilizācijas budžetu. Protams, daudzi makroekonomiskie skaitļi, kas izskanējuši arī premjera runā parlamentā, pēc divus gadus ilgušā „brīvā kritieni, ir pozitīvi un augšupeju vai stabilitāti apliecinoši. Par daudzu cilvēku dzīvi un arī dažiem ievērības cienīgiem uzņēmumiem tautsaimniecībā gan nez vai to var teikt. Te nu ir arī jautājums par latviešu ambīcijām. Kā zināms, stabilitāte var būt gan pozitīva, gan arī negatīva. Arī nabadzība, augsts bezdarbs, depopulācija, pēdējās vietas reģionālā konkurētspējā un tamlīdzīgas lietas var būt stabilas, tikai – sliktā nozīmē. Latviešu ambīcijas, protams, prasa un sagaida vairāk. Pie varas esošie arī sola, ka būs vairāk. Taču pagaidām pamatojums lielā mērā ir ticība un optimisms, nevis vispusīga kritiska analīze, argumentētas atbildes uz kritiku un alternatīviem priekšlikumiem. Iespējams, ka ar to pietiek. To, vai tas ir pietiekami, varēs pārbaudīt ne ātrāk kā pēc pāris gadiem. Bet, ja izrādīsies, ka ticība un optimisms bija pārspīlēti, bet ambīcijas bez seguma, tad daudz kas būs neatgriezeniski nokavēts.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: