Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.08.2019.
 

...un vēl viens risks uzkāpt uz grābekļa budžetā un reformās

Valsts budžets`2010

01.07.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Vakar sezonas noslēguma „Kas notiek Latvijā?” vismaz lielos vilcienos atklājās versijas, iespējas un riski attiecībā uz nākamā gada valsts budžeta projekta gatavošanu un reformu virzību. Šobrīd nav citas izejas kā to vēl un vēlreiz daudzināt, ja negribam trešoreiz uzkāpt uz neadekvātu budžeta griezumu un nodokļu celšanas grābekļa. Šajā rakstā tam pievienots vēl viens papildinājums, ko iznāca pārrunāt jau pēc raidījuma beigām.
Lai neciestu no mazohisma, neapšaubāmi, ir jākonstatē pozitīvais, ka šogad būtiskajās nozarēs, ar nodokļiem un sociālā sfēru priekšgalā, top ilgtermiņa koncepcijas un ir laiks to apspriešanai. Arī valsts pārvaldes funkciju revidēšanā tiek meklētas jaunas pieejas. Tomēr laiks rit nesamērīgi straujāk nekā mazinās neskaidro vai nerisināto jautājumu apjoms.

Valsts funkciju auditēšanā aiz detalizētākām vērtēšanas matricām nekādi nav paslēpjams resoriskā dalījuma egoisms un starpresorisku funkciju pārklāšanās novēršanas kopskata redzējuma trūkums. Spriežot par procesa mērķiem, mazās un efektīvās valsts pārvaldes nākotnes vīzijai nez vai atbilst arī gandrīz 200 tūkstošu darbinieku kopskaits sabiedriskajā sektorā, taču tā samazinājums, starp citu, vairāku gadu laikā šobrīd plānots mazāk nekā par desmito tiesu.

Jo izplūdušākas ir valsts pārvaldes reformēšanas aprises, jo vairāk risku par budžeta deficīta mazināšanu pensiju, pabalstu, izglītības jomās un par nesamērīgu nodokļu celšanu. Pensiju jomā, protams, Labklājības ministrijas rosinātajos sistēmas pārkārtojumos konceptuāli ir loģisks pamatojums. Tomēr naudiski šie pārkārtojumi nerada īpašu ekonomiju, nemaz nerunājot par to, ka demogrāfisko problēmu risināšanai ekonomijas vietā būtu nepieciešami papildus stimuli, kas vienlīdzīgi ar papildus izdevumiem.

Ekonomēšanas resursi pārējās naudietilpīgākajās – izglītības un veselības jomās arī ir tuvu nullei, līdz ar to budžeta balansēšanas jomā atliek skats tikai uz ieņēmumu daļu – starp efektīvāku pašreizējo nodokļu iekasēšanu, jauniem nodokļu palielinājumiem un centieniem pēc jauniem nodokļu maksātājiem.

Nodokļu palielināšana pēc pēdējo divu gadu „piedzīvojumiem” ir problemātiska gan sociāli, gan psiholoģiski, kas ir nesamierināmā pretrunā ar vēlmēm papildus iekasēt summas, kas mērāmas ar deviņciparu skaitļiem. Nekustamā īpašuma nodokļa celšanai pēc pērngada butaforiskā palielinājuma gan ir pamats, taču tikai balansējot to ar nabadzīgās daļas atbalstu, taču adekvāta neapliekamā minimuma palielinājuma nav. Pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmju celšanā līdzīgi, arī trūkst „buferis” mazturīgo atbalstam, nemaz nerunājot, ka šo jūtīgo nozaru aizskaršana draud ar kārtējo protestu vilni.

Nodokļu celšanu, iespējams, varētu „pārdot” publikai, ja tā taptu komplektā ar kursu uz taisnīgumu un pārliecinošu nodokļu nemaksāšanas mazināšanas pieeju. Ēnu ekonomikas apkarošanas programmā patiešām ir daudzi lietderīgi punkti. Tomēr krietns kauss darvas šajā medus mucā ir plāni sākumdeklarēšanos un nodokļu amnestiju uzsākt tikai aiznākamajā gadā.

Un visbeidzot, iesākumā minētais papildinājums – vēl viens risks par kāpšanu uz grābekļa. Visus augšminētos pasākumus – valsts pārvaldes efektivizēšanu, nozaru resursu optimizēšanu, saprātīgu nodokļu sistēmas mainīšanu, labāku nodokļu iekasēšanu, un tā tālāk – kvalitatīvi var saplānot un ieviest kompetenti politiķi un ierēdņi, kam ir adekvāta motivācija. Vakar pēc raidījuma pārrunājot ar Finanšu ministrijas valsts sekretāru viņa resora darbu, nācās konstatēt, ka virkne darbinieku aiziet no darba, bet uz atbildīgiem amatiem konkursos garās rindās nestāv.

Pēc atalgojumu samazinājumiem augstākajos valsts pārvaldes amatos saņemamā atlīdzība ir pat vairākkārt mazāka nekā salīdzināmu vadītāju atalgojums privātajā sektorā. Arī augsta bezdarba laikos ne jau vairs ar summām trīsciparu skaitļos var motivēt augsti kvalificētus kadrus strādāt valsts labā, kardināli reformēt valsts budžetu un pārvaldi, un cīnīties par arvien jaunu miljonu ieplūšanu valsts ekonomikā un valsts kasē. No reizes uz reizi, protams, var, ir jau sevi nodrošinājuši interesenti, ir karjeristi, taču ilgtermiņā tā nav un nevar būt sistēma – labu valsts pārvaldi nevar izveidot censoņu mazākums un daudzskaitlīgs viduvējs personāls. Par korupcijas riskiem pat vēl nemaz nerunājot. Ja šī problēma nebūs jau tuvāko mēnešu plānu darbakārtībā politiķu, amatpersonu un nevalstiskā sektora kopdarbā, un arī priekšvēlēšanu programmās un diskusijās, tad šis var kļūt par vēl vienu, jaunu grābekli, kas neļaus Latvijai pilnvērtīgi izrāpties no krīzes bedres.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: