Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

Nacionālās īpatnības 10. Saeimas priekšvēlēšanu sacensībā

10.Saeimas vēlēšanas

27.05.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
Pēdējos mēnešos notiekošā politisko apvienību tapšana un to publiskās aktivitātes uzskatāmi apliecina, ka priekšvēlēšanu sacensība ir sākusies, un, kā zināms, priekšvēlēšanu laiks mēdz paskriet kā vienā elpas vilcienā. Tāpēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?” bija veltīts tam, lai ar politikas procesa un sabiedrības uzskatu veidošanās preparētāju palīdzību veicinātu spriešanu par atskaites punktu noteikšanu šim priekšvēlēšanu laikam. Jo 10.Saeimas priekšvēlēšanu cīņa ir gan kārtējā, gan kaut kas nebijis.
Krīzes situācija, kurā nonākusi gan valsts, gan ne viens vien politiskais veidojums un politiskais process kopumā, rada dažādus priekšnoteikumus. No vienas puses, tas varētu veicināt saturīgāku piedāvājumu nepieciešamību un pieprasījumu. Taču ļoti vietā bija arī vakar pieminētie vēsturiskie piemēri par to, kā tieši krīzes laikā vēlētāji atbalstījuši, maigi izsakoties, neadekvātus līderus, reaģējot uz viņu solījumiem.

Politisko apvienību veidošanās it kā konsolidē politisko spektru. Tai pat laikā tieši šī konsolidācija var nevis veicināt, bet bremzēt vai otrajā ešelonā atstāt daudzkārt piesauktās jaunās personības politikā. Vēl jo vairāk, pašreizējā līderu četrinieka pozicionēšanās var gan veicināt konkurenci saturisko piedāvājumu virzienā, gan gluži otrādi, radīt tikai bezgalīgas cīņas putas, neaptverot to tematikas spektru, ko šībrīža situācijā pienāktos sagaidīt no politiķiem. Ja ir patiesa versija, ka politiķi nemaz nezina, ko grib viņu potenciāls vēlētājs, tad tas, protams, vēl papildus veicina īstermiņa populismu vissliktākā šī vārda nozīmē.

Bažas rada vēlētāju prātu pētnieku sociologu skepse par kārtējo reizi sagaidāmo Latvijas elektorāta viedokļu ietekmēšanos no politiskajām reklāmām. Lai cikreiz nebūtu runāts, ka tam nevajadzētu būt noteicošam faktoram iepretim vērtēšanai par (ne)darīto pagātnē un (ne)piedāvāto nākotnei. Skaidrs, ka jebkurā valstī ir dažnedažādi elektorāta vājie punkti, tomēr, ja Latvijas nacionālās īpatnības tiešām ir hroniski dominējošs ļoti virspusējs skatījums, tad tikpat skarbus vārdus, kādus dažs velta politiķiem kā šķirai, ir jāvelta arī sabiedrībai kā šķirai. Vienlaikus tomēr paturot prātā arī vakardienas optimistisko versiju par mērķtiecīga, līdzdomājoša un prasīga mazākuma potenciālu, prasti runājot, neļaujot kļūt par auniem arī vairākumam.

Protams, nevar nepiekrist tam, ka ļoti un ļoti būtiska loma ir un būs masu medijiem. Kurus pamatīgi ierobežo krīzes laikā apsīkušie resursi – gan radītāju, gan patērētāju pusē, pat neaizrunājoties līdz atsevišķu mediju simpātijām un antipātijām, kas draud ierobežot vispusīgu atspoguļojumu. Un te nu var identificēt vēl vienu nacionālo īpatnību - ne tikai masu, bet arī organizētās publikas īstermiņa mainīgo prasīgumu un ilgtermiņa pofigismu attiecībā pret mediju un informatīvās vides stiprināšanu. Visu četros mēnešos nevar atrisināt, taču, iespējams, uzlabojumi pilsoniskās sabiedrības un mediju sadarbībā, lai veicinātu saturīgāku priekšvēlēšanu sacensību, tomēr ir iespējami.

Visbeidzot, negrimstot utopijās, ka Latvijā politika un sabiedrība pēc līdakas pavēles varētu kļūt ideāla kā no mācību grāmatas, tomēr pieļaujot, ka arī vispopulistiskākajiem saukļiem, reklāmām un pat kompromatu kariem var būt dažādi atskaites punkti, noslēgšu ar domu, ar ko noslēdzu ar vakardienas raidījumu. Valdība pirms pāris mēnešiem ir akceptējusi un Saeimā komisijās aizvadītajās nedēļās ir apspriesta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Parlamentā grasās vistuvākajā laikā to akceptēt ar Saeimas lēmumu. Pat neizvērsīšu retoriku par to, cik daudzi no Latvijas iedzīvotājiem vispār kaut ko zina par šīs stratēģijas saturu. Arī ne par to, ko tautas vārdā var akceptēt šis, uzticību zaudējušais parlaments. Tai pat laikā atgādināšu, ka šis dokuments tautas priekšstāvjiem pieteikts kā tāds, kurš „apkopo galvenos valsts un sabiedrības ilgtermiņa uzdevumus ceļā uz vienotu mērķi”.  Absurds ir tas, ka šī stratēģija ir tā pati, kas izstrādāta vēl pirms diviem gadiem, kad vēl krīze bija tikai priekšā, mērķus zīmēja citus, līdz ar to šobrīd tā ir gan morāli, gan saturiski novecojusi, sākot no idejiskām, beidzot ar ļoti konkrētām skaitliskām lietām.

Ja gribam stiprināt nacionālās greizo spoguļu valsts īpatnības, ka uz papīra rakstītais un dzīvē notiekošais, politiķu lemtais un sabiedrības gribētais ir divas atšķirīgas lietas, tad valsts nākamās divdesmitgades stratēģijas pieņemšana pirms vēlēšanām, kurās jārevidē aizvadītās divdesmitgades kļūdas, ir ceļš pareizā virzienā. Ja tomēr nē, tad atgriežot šo stratēģiju pārskatīšanai un sabiedriskai apspriešanai, varbūt pat ambiciozi – kā pamatu nacionālam izlīgumam pēc vēlēšanām, tad ne tikai nākamās četrgades, bet arī divdesmitgades stratēģisks un komplekss redzējums varētu būt labs atskaites punkts saturīgākai priekšvēlēšanu sacensībai.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: