Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 19.11.2019.
 

Jauno biedrību, kustību un partiju jauno dziesmu vecie vēži

Politiskās partijas

01.04.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 4
Pirmā aprīļa noskaņās jebkura pēdējās nedēļās jauntapušā politiskā pieteikuma negludumus un kūleņus, kas vakar bija vērojami „Kas notiek Latvijā?” tiešraidē, var vērtēt ar veselīgu smaidu. Pagaidām. Jo tuvāk vēlēšanām par šādiem uzstādījumiem smiekli vairs nenāks – krietni ātrāk nekā pēc pusgada no tiem, kas ir pieteikuši sevi kā iespējamos kandidātus uz Saeimas deputātu krēsliem vai arī šo deputātu ciešus līdzgaitniekus, pienāktos sagaidīt daudz skaidrākus piedāvājumus un to pamatojumus.
Virsrakstā minēto tekstu par veciem vēžiem, protams, nebūt nevar attiecināt uz visiem jauntopošajiem politisko kolonnu dalībniekiem – liela daļa no jaunajās „kulītēs” startējošajiem šādā ampluā sevi nekad vēl nebija pieteikuši. Vairāk ir runa par to, ka it kā jauno politisko risinājumu ”dziesmu” paušanā izskan tik daudzas „vecajiem vēžiem” raksturīgās skaņas.

„Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām” ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā sevi piesaka kā platformu sabiedriskai līdzdarbībai un ekspertīzei. Neapšaubāmi vajadzīgas un Latvijas politikā trūkstošas lietas. Tai pat laikā, acīmredzamā politiskā orientācija zem „Vienotības” lietussarga rada objektīvu pamatu šaubām par gaidāmās ekspertīzes objektivitāti. No otras puses, politiskā pozicionēšanās it kā loģiski prasītu arī kaut minimālu ideoloģisku pozicionēšanos, lai saprastu, kurā virzienā progresīvās pārmaiņas tiek saskatītas, tomēr tas pagaidām izpaliek. Ēlertes domubiedru lokā ir gan cilvēki, kuru dažādas pozīcijas varētu kvalificēt par liberālām, bet, vienlaikus, turpat līdzās ir „skandināvisko vērtību” kreisuma iezīmes. Iespējams, šis kokteilis ir tikai papildus ilustrācija pašas „Vienotības” ideoloģiskajai nevienotībai. Tikmēr Meierovica biedrības līdere pārī ar Lolitu Čigāni šos robus kompensē ar asu kritiku par līdzšinējo „politbiznesu” un šaubām par tā turpinājumu, kas, gluži loģiski, gūst lielas neapmierinātās publikas daļas atbalstu.

Kustības „Par labu Latviju!” iniciatorus, šķiet, būtu pārsteidzīgi un tuvredzīgi mest visus pār vienu kārti. Dažādību jau vakar studijā nodemonstrēja Gunāra Ķirsona un Gunta Belēviča duets, un arī pārējā uzņēmēju plejāde nav gluži klonēti no vienas olšūnas. Protams, vienošanās zem Andra Šķēles un Aināra Šlesera „jumta” ietver daudzus riskus – gan agrāko slikto precedentu stiprināšanas un personāliju dēļ, gan tāpēc, ka šī kustība var kļūt tikai par Ērika Stendzenieka pozitīvisma kampaņu Nr.2, kurā aiz krāšņas izkārtnes nav nekā jauna. Šai sakarībā zīmīgi, ka kustības saturiskos plānus tās iniciatori esot padarījuši par ārpakalpojumu, tos pasūtot izstrādāt kādiem nenosauktiem ekspertiem. Prezumpcija, ka Latvijas biznesmeņiem pašiem būs labākais plāns, ir kritizējama ne jau tikai daudzo koruptīvo aizdomu dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti liela daļa no Latvijas tā saucamā lielbiznesa līdz šim nebūt nav pierādījuši sevi kā pietiekami starptautiski konkurētspējīgus un ilgstspējīgus figurantus, kam varētu sekot konkurētspējīgas un ilgstspējīgas valsts veidošana, nevis tās iekšējo resursu pārdale.

Divu jaunu partiju tapšana, neiedziļinoties detaļās, ir uzmanības vērts sabiedrisko procesu atspulgs – starp kopskaitā vairākiem simtiem šo partiju radītāju ātri vien varētu izdalīt gan altruistiskus aktīvistus, gan aprēķinātājus, no kuriem daudzus vienotu totāla neizpratne par politikas procesu un satura komplicētību. Tai pat laikā, ņemot vērā pašreizējo varas partiju mazskaitlību un nekonsekvento „peldēšanu” starp dažādu sabiedrības grupu un slāņu interesēm, ļoi iespējams, ka Latvijas politikā vēl atrastos vietiņa kādas šaurākas sociālekonomiskas grupas cietai pārstāvniecībai. Protams, ar daudz pamatīgākiem cilvēkresursiem un konkrētākām pozīcijām.

Taču viena lieta, kas, sadalot pa dažādām „līgām”, vieno jauno biedrību, kustību un partiju pieteikumus, ir secinājums, ka plašāku ļaužu grupu iesaistīties politikā var būt gan labā, gan arī sliktā ziņa. Jo, ja runa ir par kvalitatīvāku papildinājumu vai alternatīvu pašreizējam Latvijas valsts kursam, kura ass ir Godmaņa-Slaktera-Dombrovska-Repšes plāni starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros, tad šobrīd ar šādiem papildinājumiem un alternatīvām ir ļoti pašvaki, ja jārunā par konkrētu nozaru konkrētām reformām, un konkrētu valsts budžetu.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: