Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 12.11.2019.
 

„Parex bankas” un cerību pārdošana

Finanses, bankas, Parex banka

25.03.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
„Parex bankas” sadalīšana jeb restrukturizācija, kas pēc šīsnedēļas valdības lēmuma iecerēta tuvākajos mēnešos, ir otrais mēģinājums cerību pārdošanai publikai pēc solījumiem par ātru bankas pārdošanu pērn. Vakar „Kas notiek Latvijā?” izdevās paspert dažus soļus dziļākas līdzšinējo un turpmāko notikumu preparēšanas virzienā. Kas nenokauj cerības, tomēr liek arī reālistiski aplūkot dažādas versijas par to, ar ko beigsies miljardu (!) latu lielais valsts atbalsts „Parex bankai”.
Valdības lēmums šobrīd vēl ir tikai konceptuāls politisks lēmums, kam priekšā eventuālās bankas sadalīšanas process vairāku mēnešu garumā. Ir vērts politiskās lemšanas kontekstā sākt versijas ar vakar KNL noslēgumā deputāta Andreja Klementjeva paziņoto, ka vistuvākajā laikā ir sagaidāmi „Saskaņas centra” priekšlikumi Kredītiestāžu likuma izmaiņām, lai parlamenta vairākums Saeimā apturētu mazākuma valdības otrdien nolemto. Skaidrs, ka politisko domstarpību process ir vēl viens papildus risks „Parex bankas” nākotnei. Ja pieliekam klāt vēl likuma grozījumu projektu, kas saistās ar dividendēm par bijušo bankas akcionāru noguldījumiem, kā arī šobrīd publiski vēl maz iztirzāto „Parex bankas” epopejas (ne)atbilstību Eiropas Komisijas principiem, tad risku liste jau kļūst pamatīga.

Visi riski, protams, ir mērāmi naudas summās. Un, iespējams, tieši nepietiekama skaidrība, lai neteiktu divkosība par finanšu lietām ir lielākais visu risku veicinātājs. Kā virsmērķis bankas dalīšanai arvien tiek piesaukta visa valsts atbalsta atgūšana, līdz ar līdzšinējā atbalsta nepalielināšanu, protams. Tai pat laikā gan lietpratēji kuluāros, gan dažādi avoti medijos gluži loģiski virpina versijas par potenciālo valsts zaudējumu apjomiem - kombinācijā starp samērīgi veiksmīgu sadalīšanas rezultātā izveidotās jaunās bankas pārdošanu un vecās „Parex bankas” bankrotu, kura rezultātā lielākais zaudētājs būtu Valsts kase ar valsts budžeta noguldījumiem. Ja kādu uzņēmumu restrukturizē, tad ir loģiski, ka par nākotni, lai cik daļās nenotiktu dalīšana, ir biznesa plāns. Un biznesa plāns ir izsakāms arī naudas summās. Diemžēl vēl arvien gan politiķu, gan atbildīgo vairāku institūciju amatpersonu atbildes par summām paliek pusceļā.

Piemēram, tiek gan skaidri pateikts, ka jaunā bankā, kurā būs pusmiljardu lieli aktīvi, kapitālu veidos, kapitalizējot no līdzšinējiem 692 miljonu latu valsts noguldījumiem 104 miljonus, tomēr netiek noteikts nekāds atskaites punkts par minimālo pārdošanas cenas slieksni. Vienlaikus, kas nesaraujami saistīts, stāstos par 780 miljoniem aktīvu, kas varētu palikt vecajā bankā, trūkst detalizācijas par šo aktīvu pašreizējo novērtējumu un atgūšanas iespējām, līdz ar to vecās bankas dzīvotspēju. Turklāt, ja vecajā bankā paliek arī saistības pret sindicētā kredīta devējiem, tad jautājums ir arī par laiku, kurā notiks atgūšana. Paralēli stāstiem par atgūšanu vairāku gadu laikā, jāpatur prātā, ka sindicētā kredīta atmaksa būs jau pēc mazliet vairāk nekā gada, un summa ir vairāk kā pusotrs simts miljoni latu.

Arvien vēl atklāts un pretrunīgs ir arī jautājums par to, cik efektīvi ir notikusi bankas pārvaldīšana aizvadītā pusotra gada laikā, un cik lielā mērā arvien turpinošos zaudējumu cēlonis ir ne tikai pagātnes mantojums, bet arī pašreizējā menedžmenta darbība. Piemēram, vai menedžmenta izdevumu mazināšana līdztekus bankas aktīvu samazinājumam ir pietiekama. Un cik efektīvi notiek aktīvu restrukturizācija. Taču arī par to bankas dalīšanas prezentētāji publikai šobrīd spēj sniegt tikai deklaratīvas frāzes, nevis konkrēti argumentētu izvērtējumu. Lielisks atskaites punkts, lai pēc kāda laika Valsts kontrole uzstātos ar kārtējo iznīcinošo izvērtējumu par nelietderību. Bet, protams, vilciens tad jau būs aizgājis un izlietais ūdens nesasmeļams, lielākais ieguvējs no šāda scenārija, visticamāk, paliktu vien Ingunas Sudrabas publiskais tēls.

Zīmīgi, ka uz simtu miljonu latu fona riski, kas saistīti ar „Parex bankas” bijušo divu lielo akcionāru Valērija Kargina un Viktora Krasovicka pretenzijām ir salīdzinoši nelieli, jo mērāmi desmitos miljonu. Tai pat laikā troksnis un politiskās cīņas ap šo tēmu ir vislielākās. Vakar diskusijā izskanējusī polemika par iespējamām tiesvedībām, iespējamiem bijušo akcionāru un ar viņiem saistīto personu likumpārkāpumiem, „ceļot ārā naudu” pirms bankas pārņemšanas, ir jau ilgi garumā vilcies stāsts. Tas liek iemest vienu akmeni arī prokuratūras dārzā – vairāk nekā gadu pēc izmeklēšanas uzsākšanas prokuratūrai pienāktos nākt klajā ar kādiem secinājumiem, vai nu klasificējot Karginu un Krasovicki par potenciāliem apsūdzētajiem vai pasludinot, ka krimināltiesisku pretenziju nav, bet, abos gadījumos, mazinot iespējas spekulācijām par šo tēmu. Jo arī bez tā ap „Parex banku” pietiek  vielas diskusijām, īpaši - priekšvēlēšanu laikā. Vēlētājiem vien derētu piespiesties šo tēmu racionāli vērtēt, ne tikai cerēt – kā nekā valsts atbalsts „Parex bankai” veido lai gan ne lielāko, tomēr ļoti būtisku daļu no valsts budžeta cauruma, ko nākas segt ar starptautiskā aizdevuma miljardiem.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: