Pirmkārt, lai kāds būtu Šķēles piedāvājums vai kas tajā trūktu, un lai kā būtu vērtējama Šķēles biogrāfija, valstij nebūs liela labuma, ja viņa konkurenti pārmērīgi aizrausies ar Šķēles kritiku, pa to laiku neradot vēl pārliecinošākus un labākus piedāvājumus krīzes pārvarēšanai, un neievērojot augstākus reputācijas standartus pret sevi. Latvijas ekonomikas politikā tik polarizētā lata devalvācijas versija ir viens viedoklis, kas ir palicis mazākumā citai stratēģijai, tomēr šīs stratēģijas ietvaros risinājumi gan budžeta un nodokļu politikas, gan valsts pārvaldes sistēmas, gan citos jautājumos vēl ir tālu no pabeigtības. Tāpat arī Šķēles saistība ar daudziem dažādiem skandāliem ir pateicīgs fons vilinājumam pievērt acis uz  „mazākiem melnumiņiem” citu politiķu biogrāfijās. Šķeles faktors var būt gan Latvijas politikas kvalitātes veicinātājs, gan degradētājs, un tas nav atkarīgs tikai no Šķēles, bet arī no viņa konkurentiem un visa politiskā spektra vēlētājiem.

Otrkārt, Šķeles precedents ir lietderīgs vispārināšanai, runājot par daudzkārt piesaukto politisko atbildību. Partijas un personas atbildību, tās morālajiem, tiesiskajiem un citiem aspektiem. Šķēles valsts un politiskais darbs, trīskārt premjera un arī ministra vietnieka amatā, kā arī partijas vadībā, ir gana nozīmīgs aizvadītās divdesmitgades vēsturē, lai to vērtētu kopumā. Un to ir nepieciešams darīt. Vēl jo labāk būtu, ja tas, veidojot Latvijas politikas tradīcijas, izvērstos plašākā vērtēšanā arī attiecībā uz citām partijām un citiem politiķiem. Jo viss šis spektrs ir cēloņi tam rezultātam, ka Latvijas sabiedrība katastrofāli netic politiķiem, kuri nu jau ir bijuši spiesti nodot daļu Latvijas suverenitātes ārvalstu aizdevēju ietekmē.

Treškārt, kas turpina iepriekšējo, Šķēles piemērs spilgti ilustrē to procesu, ko sauc par mežonīgo kapitālismu – ar strauju  valsts īpašumu un resursu pārdali, politikas un biznesa interešu saplūšanu, kas daudzkārt palikusi gan līkumības, gan morāles „pelēkajā zonā”. Latvijā un citās postsociālistiskajās valstīs tas vēl nāk komplektā ar tā saucamās vecās nomenklatūras jeb elites pēctecību pašreizējā. Varam jau būt ideālisti, tomēr prakse liek būt reālistiem – daudzas lietas no tiesiskā viedokļa paliks neatšķetinātas. Un daudzas lietas jau ir kļuvušas un vēl kļūs ne tikai par folkloru vai simboliem, bet arī par ilgi gruzdošiem nācijas iekšējiem konfliktiem. Vienlaikus, objektīvi, ne tikai daži, bet ļoti ļoti daudzi šajos laikos ir sagrēkojuši vairāk, nekā pienāktos, kā smejies, attīstītā  rietumu demokrātijā un stabilā tirgus ekonomikā. Un tas daudzus veicina ja ne turpināt pa vecam, tad vismaz mainīt formu, bet ne būtību. Divdesmitgade ir paaudžu maiņas posms. Bet tas ir īsāks posms, nekā politiķa vai uzņēmēja karjeras posms. Šī pretruna, iespējams, veido dziļāko būtību politekonomiskajam konfliktam uz mežonīgā kapitālisma un neatkarības atjaunošanas divdesmitgades sliekšņa Latvijā. Lai to veiksmīgi un gana ātri pārvarētu, visdrīzāk, nepietiek ar līdzšinējiem iekšpolitikas šabloniem, saukļiem daudzpartiju konkurencē, un mazpārliecinošām uzvarām, vienalga, kārtējās vai ārkārtas vēlēšanās.