Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 15.11.2019.
 

Ko var un ko nevar rēķināt kultūrā

Kultūra

23.06.2005. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Liela pārliecība par jaunām būvēm aģentūras “Jaunie trīs brāļi” pārziņā, bet ne tik pārliecinošas atbildes par ilgtermiņa plāniem attiecībā uz dažādās kultūras sfērās strādājošajiem – tāds pēc vakarvakara diskusijas “Kas notiek Latvijā?” ir pirmais rezumējums par pašreizējās kultūras nozares varas pozīcijām. Savukārt dažādo kultūras resora pārziņā esošo nozaru pārstāvjos, šķiet, dominē lielas šaubas ar nelielu cerību daļu un ar potenciāliem protestu plāniem. Lai gan, neapšaubāmi, kultūru kā radošu pasākumu nevar izmērīt un aprēķināt skaitļos, tomēr šī radošā procesa organizāciju gan var rēķināt. Un stāsts ir par to, ciktāl tas ir vai nav izdarīts.

Balansējot uz retoriku, ka bibliotēkas, koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību neviens neuzdrošināsies apšaubīt, neatbildēto jautājumu par šo objektu celtniecību vēl arvien netrūkst. Nosauktās izmaksas iespaidīgi aug - pērngada nogalē Kultūras ministrija prognozēja, ka koncertzāle maksās 12-16 miljonus, tagad jau ir 30 miljoni. Muzeja cena augusi no mazāk par 10 līdz 19 miljoniem. Aģentūras “Jaunie trīs brāļi” jauntapušajā darbības stratēģijā sākotnēji piešķirtais finansējums koncertzālei 6,6 miljonu latu apmērā tiek paredzēts tikai projektēšanai, būvlaukuma sagatavošanai un nulles cikla uzsākšanai. Šādas izmaksas savulaik jau radīja neizpratni politekonomiskajos kuluāros. Abu projektu gadījumā nav skaidrs, kāds ir paredzamais finansēšanas modelis un, kas tikpat būtiski, kāds būs šo ieguldījumu atmaksāšanas princips, galu galā, pavisam vienkārši, cik šo objektu apmeklējums izmaksās klausītājiem un skatītājiem. Jo tas ir nesaraujami saistīts ar to, ko tur varēs dzirdēt un redzēt.

Bibliotēkas izmaksas tik strauji neaug, šobrīd tās apstājušās pie 90 miljoniem, taču, ja savulaik tika plānots, ka vismaz lielāko daļu segs vienreizējie, privatizācijas ieņēmumi, tad, kā vakar apliecinājās, šobrīd kā galvenais finansēšanas avots jau tiek paredzēts kredīts. Tas nozīmē, ka atmaksāšana būs valsts budžeta un nodokļu maksātāju ziņā.

Māri Gulbi savulaik kontekstā ar Austrumu robežu bija pamats ironiski saukt par celtniecības ministru. Attiecībā uz Helēnu Demakovu to attiecināt varbūt būtu pārspīlēti, tomēr šķiet, ka megaprojekti ir mazinājuši uzmanību dažai citai sfērai, kur ar perspektīvo stratēģiju ir pašvaki.

Pēc pēdējo nedēļu protestiem par atalgojumiem aktieriem un mūziķiem, īpaša uzmanība ir koncentrēta atalgojuma palielinājumu plāniem nākamgada budžetā. Kultūras ministrijas iesniegtie pieprasījumi kopsummā par 4 miljoniem latu ir kārtējiem algu paagustinājumiem, bet tie ir bez vismaz vairāku gadu pastāvīgas attīstības plāniem un, šķiet, bez pilnvērtīgas skaitliskas analīzes, kurā jomā kāds līmenis būtu sasniedzams, cik var papildus no pašu ieņēmumiem nodrošināt cilvēkresursu apmaksai tās kultūras iestādes vai aģentūras, kam ir pašu ieņēmumi, un tamlīdzīgi. Kamēr, piemēram Teātra darbinieku savienība izvirza savas prasības, pamatojoties uz speciālistu aprēķiniem un konsultācijām, varas atbildes izskatās krietni mazāk argumentētas. Kas nav adekvāti. Tāpat arī izvairīšanās nosaukt prioritātes ministrijas paredzētajos finansējuma palielinājumos un finanšu ministra kā noteicoša lēmēja piesaukšana liek šaubīties, vai galu galā rezultāts nebūs atkarībā no tā, cik kurš “izsitīs” vai būs “tuvu stāvošs”, nevis pamatojoties uz racionālākiem argumentiem.

Algu jautājums neizbēgami, no vienas puses, pastiprina uzmanību kultūras sfērai, bet, no otras puses, mazina laiku un telpu, lai spriestu par kultūras nākotni valstī visplašākajā izpratnē.

Līdz 2005.gada 1.jūlijam valdības deklarācijā bija paredzēts izstrādāt kultūrpolitikas vadlīnijas. Jau tagad skaidrs, ka šis termiņš netiks izpildīts, pašreizējā projektā ir konceptuālas tēzes, bet trūkst gan finansējuma aplēses, gan paredzamo darbības rezultatīvo kritēriju skaitļu. Tas atkal ir izrēķināms lielums. Un tas var uzskatāmi parādīt, kādas ir iespējas, kādas ir problēmas un kāds ir plāns šo iespēju realizācijā. Tāpat kā lēnām notiek situācijas apjēgšana attiecībā uz ārstiem un skolotājiem veselības un izglītības nozarēs, un, policisti un iekšlietas, šķiet, šobrīd ir nākamie. Redzot sabiedrības un varas attiecības, rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no aktivitātēm pašā sabiedrībā un tieši no tiem, uz kuriem tas attiecas. Citādi iznāks, kā reiz ironizēja anekdotē – uz slīkstošā saucieniem: “Palīgā, palīg…”, atsauksies: “Nu, līgo, līgo!”.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: