Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 21.11.2019.
 

Pēcvārds deviņdesmitgadei: stipra valsts svētkos un ikdienā

Valsts attīstība

20.11.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 9
Šāgada 18.novembris pagājis pacilātā svētku noskaņā, kas, jo īpaši krīžu laikā, neapšaubāmi, stiprina valstisko apziņu. Tai pat laikā šīs, nepieredzēti plašās valsts neatkarības pasludināšanas gadadienas svinības arī vairo vēl arvien neatbildētus jautājumus par Latvijas Republikas stiprību ikdienā gan tagad, gan tālākā nākotnē. „Kas notiek Latvijā?” pēcsvētku debates šonedēļ, aicinot tajās piedalīties dažādās nozarēs strādājošas atšķirīgas personības, bija ar mērķi veicināt valstiskuma apzināšanās un stiprināšanas meklējumus Latvijas sabiedrībā turpmāk, jau pēc svētkiem.
Valstsvīru svētku runu kritisku preparēšanu līdzās priekam par koncertiem un gaismas izrādēm, iespējams, kāds var nosaukt par piekasīšanos vai svētku sajūtas maitāšanu. Vēl cits svētkos šīs runas nemaz vairs neklausās, tātad, nepiešķirot tām nekādu nozīmi. Tomēr, ja Latvijas nu jau ilgstoša problēma ir plaisa starp varu un tautu, un sabiedrības neuzticēšanās politiķiem, neitrāli apiet vai klusējot pieņemt šos politiķu publiskos vēstījumus lielā mērā būtu kārtējā distancēšanās vai neticības vairošana.
Tie daži vērtējumi vai salīdzinājumi, gan pašmāju redzējumā, gan globāli - no Amerikas līdz Īrijai, kas vakar izskanēja „Kas notiek Latvijā?”, ir vieni no atskaites punktiem, lai spriestu par to, ciktāl svētku runās bija vai pietrūka patiesuma, nākotnes redzējuma, atbildības un vēl daudz kā cita. It kā pavisam vienkārši – kāds ir redzējums, kas šodien ir un rīt būs Latvijas valsts, un kādi ir tās mērķi gan iekšēji, gan ārēji.

Valstiskuma un piederības apziņa starp emocionāliem un racionāliem kritērijiem Latvijā vēl arvien ir ļoti diskutabls jēdziens. Ciktāl ceļš ir uz latviskuma stiprināšanu, ciktāl – uz lielāku etnisko iecietību? Vai valsts galvenā funkcija ir organizēt iespējami kvalitatīvākus pakalpojumus un veicināt skaitļos izmērāmu ekonomisko un sociālo labklājību, vai arī globalizācijas laikos tā ir neizbēgama kapitālisma sastāvdaļa, bet valstiskuma identitāte realizējama caur citām vērtībām? Kā jāreformē pašpārvaldes mehānisms un vai tas var mainīt vēlētāju un viņu priekšstāvju attieksmi un attiecības? Ciktāl valstij vispār ir jānosaka konkrēti mērķi un prioritātes, bet ciktāl noteicošais ir indivīda un personības maksimālu brīvību nodrošināšana? Šo jautājumu sarakstu varētu vēl ilgi turpināt.
Ministru prezidents Ivars Godmanis šāgada sākumā „Kas notiek Latvijā?” debatēs par Latvijas mērķiem izteicās par līdzību ar Ziemeļvalstu attīstības modeli. Arī šis ir viens no diskutabliem atskaites punktiem. Vismaz ideoloģiski, nemaz nerunājot par to absurdo kontekstu, ka šobrīd jau visa neatkarīgās Latvijas finanšu sistēma un daļēji arī ekonomika ir nonākusi pamatīgā atkarībā no zviedru bankām.
Tikmēr, piemēram, daudziem no tiem emigrantiem no Latvijas, kuri pēdējos gados devušies dzīvot un strādāt Īrijā, iespējams, vajadzīgas vēl pavisam citas atbildes un cits redzējums, lai atgūtu sevī ticību un piederību Latvijas valstij.

Pēc esošās, sabiedrības nepieredzēti lielu neuzticību izpelnījušās varas uzdevuma, tomēr it kā neatkarīgi veidojot valsts ilgtermiņa attīstības stratēģiju „Latvija 2030” Robertam Ķīlim un viņa vadītājai autoru grupai ir pamatīga atbildība un izaicinājums. Var sacerēt kārtējo pašapmāna dokumentu ar tekstiem, kuri citās redakcijās jau ir neskaitāmās koncepcijās un valdības deklarācijās, un kuru izpildes interpretācijas ir neizmērāmas. Var izvirzīt mērķus kas izaicina vai ierobežo. Var arī radīt procesu, kas vismaz zināmā sabiedrības daļā maina pieeju pašnoteikšanās principiem, kas, savukārt, liek mainīt varas attieksmi. Taču tas nebūt nav viegls uzdevums, tāpat kā Stratēģiskās analīzes komisiju, kas strādā tik daudz kritizētā Valsts prezidenta paspārnē, nesaglabāt tikai kā zinātnisko pētījumu ražotāju, bet veidot kā noteiktu argumentētu ideju lobētāju.

Visbeidzot, ļoti simboliska vakar bija „Kas notiek Latvijā?” telefonaptauja, gandrīz līdzīgi sadalot redzējumu par Latvijas nākotni starp pārliecību un neticību. Iespējams, lielā mērā tas bija atspoguļojums bailēm, kuras valda daudzos no mums. Protams, kretīnisks optimisms vai urrāpatriotisms nereti ir vēl sliktāki par piesardzību vai neuzdrīkstēšanos, ko var saukt arī par bailēm. Domājošākajiem un atbildīgākajiem pa vidu ir vēl šaubas. Tomēr, vai kas notiks labāk, ja nebūs uzdrīkstēšanās? Labāk esot nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: