Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.05.2019.
 

Vai aiz Zatlera, Riekstiņa, Paegles un Stiprā vēl redz ANO?

Ārlietas doc doc

15.09.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
Sakarā ar Valda Zatlera paziņojumu par Vairas Paegles (ne)iecelšanu vēstnieces amatā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) pēdējās dienās mediji izrakstījušies un izrunājušies tik daudz, ka plaši un primāri virpināt politiskās versijas un personāliju bīdīšanas intrigas lielā mērā būtu atkārtošanās un pārpolitizācijas taciņas mīdīšana. Tomēr būtu akcentējami vēl daži aspekti attiecībā uz Latvijas varas spēļu tiesiskiem noteikumiem un it kā vienoto Latvijas ārpolitiku, par ko arī ANO kontekstā vairākkārt jau ir bijusi runa arī „Kas notiek Latvijā?” debatēs, bet kuru turpinājumu gribētos sagaidīt daudz kvalitatīvāku.
Lai cik būtu pamatota kura versija – par Tautas partijas vēlmi aizsūtīt Vairu Paegli „ar paaugstinājumu” trimdā no Latvijas iekšpolitikas vai par Valda Zatlera vēlmi izmantot šo gadījumu privāto plānu realizācijai attiecībā uz kancelejas vadības maiņu vai populismu demonstrējot neatkarību no Tautas partijas – abās šajās versijās izpaliek argumentācija par to, kādi ir darba mērķi un uzdevumi potenciālajam vēstniekam.

Valsts prezidents, savu nostāju argumentējot, publiski spriež par diplomātu izvirzīšanas praksi un diplomātu apmācību. Runājot par apmācību gan cilvēks, kurš pats startēja politikā bez jebkādas prakses un pieredzes, varēja arī izmantot iespēju paklusēt. Savukārt attiecībā uz praksi – šis pats cilvēks, kas, nonākot Valsts prezidenta amatā, daudzināja Satversmi, varētu pieminēt, ka Satversmes 41.pants nosaka, ka „Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus.” Savukārt šajā kontekstā procedūru reglamentējošais Diplomātiskā un konsulārā dienesta likums 10.pantā nosaka, ka „Ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus un pastāvīgos pārstāvjus pēc ārlietu ministra un Saeimas Ārlietu komisijas kopēja saskaņota priekšlikuma amatā ieceļ un no amata atlaiž Valsts prezidents”. Nekas nav teikts par diplomātiem vai politiķiem kā vēstnieku amata kandidātiem. Nekas arī nav teikts par iespējamu neiecelšanu. Protams, var teikt, ka tas nav jālasa burtiski, un, ja te nav rakstīts, ka neieceļ pēc tam, kad ārlietu ministrs un parlamenta komisija priekšlikumu saskaņojusi, tas nenozīmē, ka Valsts prezidents nevar neiecelt. Lai gan, droši vien, juristiem te būtu plašs darbalauks spriest, ciktāl valsts reprezentatīvo funkciju veicošajam Valsts prezidentam šādas tiesības ir. Bet tomēr. Lai cik neadekvātas šajā gadījumā nebūtu Tautas partijas un viņu koalīcijas partneru intrigas vai vēlme uzspiest vienu vai noraidīt citu viedokli - ja reiz Valdis Zatlers ir nonācis pie interpretācijas, ka viņš var arī neiecelt, tad prezidenta darbā labā prakse prasītu pamatīgāku argumentāciju gan par šo procedūru jeb formu, gan arī par saturu.

Attiecībā uz saturu darbam ANO, ir bijuši vairāki globāli satricinājumi, kas liecināja, ka Latvijas ārpolitika ANO kontekstā nav diez ko konsekventa. Irākas kara gadījumā Latvija pieslējās ASV interpretācijām un no starptautisko tiesību aspekta neievēroja ANO principus. Kosovas neatkarības atzīšanas gadījumā Latvijas tiesiskā argumentācija, kontekstā ar tiem pašiem ANO principiem, pēc ekspertu atzinuma, bija tāla no vēlamā. Gruzijas gadījumā Latvija, sākusi ar aktīvu politisko iniciatīvu par notikušā novērtējumu, to vairs neturpināja ANO līmenī, lai bija konkrētas versijas, kā to varētu darīt. Visi šie piemēri ir plašāk apskatāmi un vērtējami, KNL arhīvā noskatoties „Kas notiek Latvijā?” debates par attiecīgajām tēmām.
 
Arī Latvijas ārpolitiku noteicošajos dokumentos neko daudz par ANO atrast nevar – Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs 2006.-2010.gadam nav tieši nekā attiecībā uz to, kas būtu darāms ANO. Arī Ārlietu ministrijas darbības stratēģijā 2007.-2009.gadam dominē, protams, Eiropas Savienība un NATO, un daudz teksta veltīts organizatoriskiem jautājumiem, bet stratēģiski par ANO atrodams vien vispārīgs mērķis „sekmēt starptautiskās vides harmonizāciju Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO)”. Šīs organizācijas cilvēktiesību institūcijās valsti nepārstāv vēstnieks, bet MK pilnvarotā pārstāve. Visbeidzot, arī Ivara Godmaņa valdības deklarācijā drošības sadaļā ir vien frāze „Turpināsim Latvijas līdzdalību starptautiskajās miera nodrošināšanas misijās ANO, NATO vai ES vadībā”, bet ārlietu sadaļā par ANO velti ko meklēt.
Par vienīgo plašāko izklāstu var uzskatīt paša Valda Zatlera runu ANO Ģenerālajā asamblejā pērngada septembrī. Līdzās tradicionālām diplomātiskām frāzēm šajā runā konkrētākais bija atbalsts vienam no ANO Drošības padomes reformu modeļiem, kā arī aicinājumi saukt pie atbildības atbildīgos par kara noziegumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem. 

Tomēr pagājis jau gads. Vai šobrīd nepienāktos šo situāciju revidēt un, spriežot par vēstnieka kandidatūru, runāt arī par mērķiem un uzdevumiem? Vai tas, ne tikai (ne)vienošanās par vēstnieka kandidatūru, nebūtu valsts vienotas ārpolitikas kritērijs? Protams, Latvija nevar lolot ambīcijas par būtisku ietekmi ANO, tomēr tas neliedz visiem šībrīža strīdniekiem definēt konkrētākus, plašākus un skaidrākus plānus, un to, kurš tos labāk var realizēt, nevis runāt tikai par personāliju statusu un viņu izvēles procedūru, bet pēc tam rīkoties, kā tas mūsu ārpolitikā ierasts, „atkarībā no situācijas”. Citādi šī „Paeglesgeita” atgādina teicienu par to, ka aiz trim priedēm neredz mežu. Šoreiz aiz politiķu samērošanās ar to, kas nu katram ir, šķiet, krietni aizmirsts par ārpolitikas mežu.

Ārlietu ministra M.Riekstiņa vēstule Valsts prezidentam V.Zatleram
Valsts prezidenta V.Zatlera vēstule Ārlietu ministram M.Riekstiņam


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: