Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

16.marts tautas un valsts piemiņā

Vēsture

09.03.2006. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Šogad, sagaidot leģionāru piemiņas dienu, jo īpaša valstsvīru uzmanība ir tam, pret ko jāvēršas vai kas jānovērš – provokācijas, konflikti un tamlīdzīgi. Attiecībā uz pašiem leģionāriem tiek pausti tradicionāli cieņas apliecinājumi, bez plašākiem komentāriem par politiķu vai amatpersonu oficiālo novērtējumu par leģionāriem Latvijas vēsturē. Tomēr, proporcionāli publiskās uzmanības saasinājumam, saasinās un arvien lielāku konkrētību prasa abi jautājumi – gan pamatojums publisko pasākumu statusam pie Brīvības pieminekļa Rīgā vai kur citur, gan nostāja attiecībā uz leģionāriem.

Attiecībā uz publiskiem pasākumiem un „skābekļa piegriešanu” tiem, mums jau ir, maigi izsakoties, savdabīga pieredze – īpaši sākot no drošības dienestu ultimatīvās pretkara plakāta noņemšanas pie „Radisson” viesnīcas un piketa aizsūtīšanas uz zooloģisko dārzu ASV prezidenta vizītes laikā.

Arī attiecībā uz 16.martu šoreiz pagaidām izskatās, ka notiks strikti aizliegumi sabiedrisko nekārtību dēļ, tomēr trūkst skaidras argumentācijas, kāpēc policija to nevar novērst un nodrošināt publisko kārtību. Un, jo mazāk argumentācijas, jo vairāk pamata pieņemt, ka aizliegumu motīvs ir arī neradīt pārlieku lielu publicitāti, galvenokārt starptautiskā mērogā, leģionāru piemiņas faktam kā tādam. Visos gadījumos var gari spriedelēt par pasākumu rīkotājiem vai par to, kas aiz viņiem stāv un kādi ir viņu politiskie vai citi nodomi, kamēr paši leģionāri nemaz skaļus piemiņas pasākumus nerīko. Tomēr tiesiskā valstī ar spriedelēšanu ir par maz, ir jābūt pamatojumam. Īpaši, ja ir visnotaļ acīmredzami, ka simbolisku, bet cieņas pilnu pieminēšanu kā tādu atbalsta ne tikai radikāļu saujiņa, bet tūkstošiem Latvijas cilvēku.

Tiesa gan, pagaidām Rīgas domes izpilddirektors vēl aicina gājiena rīkotājus uz sarunām pirmdien, bet iekšlietu ministrs saka, ka jautājums par iespējamu kriminālprocesu un nekārtību rīkotāju aizturēšanām vēl nav izsmelts. Paskatīsimies. No otras puses, aizliegumi jau vēl neko nelīdz – visjaunākā vēsture jau ir pierādījusi, ka arī aizliegumu reizēs cilvēku pulcēšanās 16.martā notiek. Bet, šai sakarā, protams, kronis visam ir Brīvības pieminekļa remontdarbi.Līdz 2.maijam un tūlīt pēc tā, kad ir noteikts remontu beigu termiņš, varēs uzskatāmi redzet, kāds ir bijis tas darbu apjoms, ko nevarēja sākt pēc 16. un 25.marta, bet kas jāsak tieši tagad. Bet, lai cik naivas sejas necensots rādīt politiķi un amatpersonas, žoga aplikšana ap pieminekli diemžēl tieši, augšminēto cieņpilno pieminēšanu, lai kādi gājieni būtu ļauti vai aizliegti, liedz. Un tas jau ir stāsts par citu politiku.

Iepriekš pieminētā ASV prezidenta vizītes līdzība, starp citu, ir uzmanības vērta arī tieši leģionāru kontekstā. ASV bija un ir viena no tām valstīm, kur pauda un var paust neizpratni vai iebildes pret Latvijas valsts nostāju pret vienībām, kuras otrā pasaules karā cīnījās zem nacistiskās Vācijas karogiem. Protams, protams, ir zināmas gan Nirnbergas tribunāla atrunas attiecībā uz nacionālajiem leģioniem, gan pašu ASV vērtējums. Bet tomēr. Kā zināms, tieši starptautiskā reakcija bija iemesls, kāpēc Latvijā 16.marts tika svītrots no oficiālo piemiņas dienu kalendāra un valsts vadošās amatpersonas pārtrauca piedalīties leģionāru piemiņas pasākumos.

Vakar diskusijas „Kas notiek Latvijā?” noslēgumā uzskatāmi varēja vērot – cik cildinoši vārdi skan par leģionāriem, bet cik neadekvāti pieticīgi pret to ir formulējumi par to, kādai ir jābūt valsts nostājai. Bet, līdzās politiķu daiļrunībai izskanēja arī, piemēram, vēsturnieka vērtējums, ka nez vai tomēr var novērtēt, ka leģionāri cīnījušies par Latvijas valsts neatkarību.

Īsi pirms tam tika atzīts gan tas, ka tā arī uz papīra palikusi aizpagājušās Saeimas deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, gan tas, ka trūkst vienotas valsts politiskās pozīcijas par šo vēstures notikumu skaidrojumiem. Šobrīd runāt par to lielā mērā liek nevis pašmāju atbildība, bet reakcijas, ko izraisa Krievijas autoru veidotā filma „Baltijas nacisms”. Taču šīs jau ir reakcijas, nevis iniciatīvas. Ne Latvijā, ne ārpus tās. Piemēram, dažādu pašmāju partiju latvieši Eiroparlamentā, pēdejos divus gadus ir daudz darījuši komunisma nosodījumam, tostarp - tā pielīdzināšanai nacismam. Tikmēr, iespējams, par maz uzmanības bijis tam, kas okupētajās zemēs noticis zem nacistiskām zīmotnēm. Par ko PCTVL pirms nepilna mēneša eiroparlamentāriešus apgaismoja no sava skatapunkta.

Ja tiek uzskatīts, ka Latvijai tā saucamās reālpolitikas interesēs nevajag aizrauties ar leģionāru tēmas cilāšanu starptautiski, tad tā arī vajag pateikt. Bet tagad PCTVL oponenti un pie varas esošie galvenokārt runā par Latvijas kontrpropagandu vai, kas smieklīgi, aicina radīt jaunas Latvijas kinofilmas. It kā tādu nebūtu. Izskatās, ka „smalkie” politiķi pat neapjēdz, vai arī izliekas nezinām, cik daudz kino jomā jau ir radīts. Jautājums tikai, vai to ir mēģināts demonstrēt, arī ārpus Latvijas un, galvenais, vai līdzi tam būtu konsekventas politiķu un valsts amatpersonu nostājas.

Skaidrs, ka, lai cik skaisti neskanētu politiķu runas, viņu paustā cieņa leģionāru piemiņai vēl nav valsts ideoloģija. Bet jautājums par tās nepieciešamību arvien vēl ir atklāts. Jo nez vai ir jēga cerēt, ka, laikam ritot, šī tēma pieklusīs.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Vēsture  

     Kas notiek gaidot 16.martu?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: