Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

Enerģētiskā (ne)atkarība pašiem no sevis

Enerģētika

13.03.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Kamēr mediju dienaskārtībā dominē skaļākie un vizuāli saistošākie notikumi, šīsnedēļas valdības lēmums par jaunām elektrostacijām nav izpelnījies lielu uzmanību. Lai gan notikumiem šajā sfērā ir krietni lielāka ietekme uz valsts nākotni nekā daudziem ikdienas jaunumiem un ne jau nu velti starptautiskā mērogā enerģētikas tēmas ir vienas no galvenajām politekonomiskajā un sabiedriskajā dienaskārtībā. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debašu pamatmērķis bija vairot uzmanību šim tematam un diskusijas par to. Jo neatbildētu jautājumu vai atbilžu versiju tajā vēl ir daudz.
Pirmais jautājums ir par to, ko īsti šonedēļ nolēma Latvijas valdība. Publiski izsludināts, ka runa ir par jaunu gāzes staciju un virzību arī uz ogļu staciju. Šobrīd rodas iespaids, ka jaunas stacijas būvēšanai konkursa izsludināšana faktiski būs fikcija, „jo Eiropa tā prasa”, bet patiesībā uzvarētājs jau ir zināms – „Latvenergo” ar jaunu energobloku jau esošajā termoelektrostacijā. Tai pat laikā, vēl nav ne galīgās redakcijas elektroenerģētikas tirgus likuma grozījumiem, ne, vēl jo mazāk, nav konkursa nosacījumu, kuros, vismaz teorētiski, var iestrādāt dažādas prasības dažādiem pretendentiem par labu. Jo vismaz sazvērestību teoriju līmenī kuluāros nerimst runas, ka gāzes stacijas būvēšanas gribētājiem varētu būt arī dažādi plāni par jaunā objekta īpašuma struktūru, energoresursu piegādi, garantēto jaudu iepirkšanu un tamlīdzīgi. Vienlaikus, uz šī fona, valdība nav sabiedrībai sniegusi pilnvērtīgu skaidrojumu, ciktāl šis projekts politiski nav risks uzsēsties uz tā saucamās „Krievijas gāzes adatas”. Gluži otrādi, turpinās šķietama koķetērija, ka varbūt tā nemaz nebūs gāzes, bet būs ogļu stacija.

Tas, vai ogļu stacija ir reāla alternatīva vai varbūt paralēlais projekts gāzei, ir otrais būtiskais jautājums. Valdības šīsnedēļas lēmumā paredzēts vērtēt iespējamo stacijas novietojumu Ventspilī un Liepājā, pētīt izdedžu uzglabāšanas, utilizācijas un izmantošanas iespējas. Vakar Liepājas mērs bijis uz pārrunām par šo tēmu ar premjeru, kas varētu liecināt, ka Liepāja ir favorīts vietas izvēlē. Par ogļu spēkstacijas perspektīvu elektrības eksporta kontekstā noteikti būs jārunā premjeram arī vizītes laikā Zviedrijā, cenšoties veicināt elektropiegādes starpsavienojuma izveidi starp abām valstīm. Tai pat laikā ir zināms, ka ogļu stacijai problēmas ir gan ar milzu apjoma kaitīgo izmešu apjomiem, gan Liepājas ostas resursi neļauj realizēt pilnvērtīgu ogļu importu. Līdz ar to rodas pamats nopietni uztvert versiju, ka ogļu stacija vairāk ir sabiedrības acu aizmālēšanas projekts, mazinot uzmanību uz gāzes atkarības palielināšanos, un, varbūt, arī līdzeklis Lietuvas kacināšanai, demonstrējot alternatīvas attiecībā pret dalību Ignalīnas projektā. Tiesa gan, interesanti, ka kuluāros jau figurē versijas par to, ka izmešu jautājumu varētu risināt Latvijas ietvaros, izmantojot gāzes kontekstā daudz piesauktās neizmantotās gāzes krātuves, kurās var iesūknēt ne tikai dabasgāzi, bet arī kaitīgās izplūdes gāzes. Taču publiski par šo scenāriju nekur nav dzirdēts pieminam.

Trešais jautājums, protams, ir, ciktāl Latvijas plāni par jaunu spēkstaciju būvniecību nav aizēnojuši energoefektivitātes jautājumus, kas ir ne tikai kopīgās Eiropas politikas, bet arī valsts racionālas saimniekošanas jautājums. Šobrīd ne Latvijas energoefektivitātes palielināšanas plāni, ne finanšu līdzekļu piešķiršana šīm vajadzībām neliecina par īpaši rūpīgu, bet drīzāk formālu pieeju šim jautājumam.

Visbeidzot, ceturtais ir jautājums par atjaunojamo resursu jeb zaļās enerģijas lomu Latvijas energobilancē. Tam, protams, ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa aspekti, jo šobrīd atjaunojamo resursu jaudu būvniecību prasa valsts, tas ir nodokļu maksātāju un energoresursu patērētāju dotācijas. Tomēr ilgtermiņā var izrādīties, ka tie kļūst arī par pilnvērtīgu ekonomisku alternatīvu fosilajiem kurināmā resursiem. Jezgai par būtisku upju saraksta paplašināšanu jaunu mazo hidroelektrostaciju būvniecībai, šķiet, jau ir prognozējams politiskais rezultāts, ka šī iniciatīva negūs atbalstu. Lai gan ilgtermiņā, iespējams, patiešām būtu jāizvērtē, ciktāl būtu jāsaglabājas vai jāmainās esošajām stacijām un uz kādiem principiem var tapt jaunas. Taču Latvijas valstiskie plāni šobrīd zaļās enerģijas jomā galvenokārt saistās ar būtisku vēja enerģijas un biomasas lomas palielināšanu tuvākajos gados. No vienas puses, ir viedokļi, ka, vismaz attiecībā uz biomasas lomu, tās īpatsvars varētu būt vēl lielāks, no otras puses šobrīd nebūt nav skaidrības, vai, īpaši jaunu vēja parku paredzētais apjoms, pie pašreizējiem spēles noteikumiem vispār taps. Abos gadījumos ir runa par valsts noteiktajiem noteikumiem par būvniecību, enerģijas jaudu iepirkumu un cenas noteikšanu. Šķiet, ka šajā sfēra sabiedrībai politiķi vēl jo mazāk ir centušies piedāvāt versijas un alternatīvas – sākot ar vēja parkiem jūrā, beidzot ar koģenerācijas staciju kurināmā maiņu pašvaldībās. Diemžēl arī šonedēļ valdībā izskatāmajos dokumentos līdzās jauno lielo staciju būvniecības plāniem versijas par alternatīvo energoresursu iespējām un riskiem ir pieminētas tikai garāmejot, neizvirzot par mērķi vienlaikus spriest arī par šo alternatīvu attīstību.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: