Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

Latvijas iekšpolitikas atspulgi Kosovas neatkarības epopejā

Ārlietas

21.02.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
Mēdz teikt, ka no malas viss labāk redzams. Pārfrāzējot šo teicienu var teikt, ka epopejā ap Kosovas neatkarības atzīšanu caur tālieni, ja Balkānus par tādu uzskatām, uzskatāmi iezīmējas kaites Latvijas pašmāju politikā. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debates ļāva izvirzīt dažas diagnozes.

Pirmkārt, lēmumu pieņemšanas un argumentēšanas slepenības statuss. Kā izrādās, parlamentārajā Latvijas Republikā lēmumus par citu valstu neatkarības atzīšanu nepieņem parlaments, bet valdība. Turklāt procedūra šim pasākumam vispār nav noteikta. Kā izrādās, valdība slepenības statusā lēmusi par mandātu ārlietu ministram lemt par Kosovas atzīšanu vēl pirms Kosovas parlaments bija radījis neatkarības deklarācijas tekstu. Latvijas valsts pozīcija un situācijas analīze par šo tēmu arvien ir slepena, publisks ir tikai vakar izplatītais ārlietu ministra paziņojums ar dažiem deklaratīviem komentāru teikumiem, kuros nav nekas plašāk vērtēts par tiem jautājumiem, par kuriem starptautiskajā mērogā ir domstarpības.

Pirms pāris nedēļām valdība slepenības statusā izskatīja Ekonomikas ministrijas ziņojumu par enerģijas cenām. Pamatojums, kāpēc šāds dokuments ir slepens, maigi izsakoties, ir pašvaks – nez vai var visas cenas norakstīt uz komercnoslēpuma statusu. Nupat, šonedēļ, premjers attapies, ka Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda ziņojumu par problēmām izglītības sistēmā, kas ir slepens kopš pērnvasaras, kas traucē to publiski apspriest, varētu atslepenot, jo „tur jau nekā tāda nav”. Un tie ir tikai pēdējie pāris piemēri. Par šo tēmu un slepenošanas māniju varētu rakstīt daudz, pat specdienestu darbinieki neformālās sarunās atzīst, ka resori ir aizrāvušies ar slepenību visneadekvātākajiem dokumentiem. Ir tāds teiciens - ja ir viens gadījums, tā var būt nejaušība, divi jau ir likumsakarība, trīs ir sistēma. Šķiet, ka soli pa solim Latvijas valsts pārvaldē deklarētā atklātība ar nepieciešamiem ierobežojumiem pārvēršas par informācijas pieejamības ierobežošanas sistēmu. Kas ir fundamentāls demokrātijas principu jautājums.

Otrkārt, pati argumentācija par Kosovas neatkarību – politiskā, tiesiskā un vēl citas. Latvijas politiķi un amatpersonas, ne rakstiski, ne mutvārdos nesniedz izsmeļošu un stingru pozīciju ne par Kosovas valsts izveides vēsturisko, tiesisko un politisko pamatojumu kopumā, ne par cilvēktiesību situāciju Kosovā, ne par Kosovas neatkarības statusu no starptautisko tiesību un ANO principu viedokļa, ne par līdzšinējo un turpmāko nevienprātīgās Eiropas Savienības, ANO, NATO un pašas Latvijas rīcību situācijas uzlabošanā. Nav jau runa par to, ka Kosovas valstiskumam nebūtu pamatojuma, vai ka kāds kaut ko grib slēpt vai nespēj plānot, taču šķiet, ka tas vienkārši ir tāds stils. Kas nez vai ir savienojams ar atbildīgu politiku. Un tāds pats stils ir Latvijas iekšpolitikā, regulāri radot dažādus likumu vai plānu projektus, kam nav pienācīgas publiskas argumentācijas. Un pēc tam šo projektu radītāji vēl brīnās, kāpēc viņiem neuzticas vai apšauba viņu kompetenci.

Treškārt, Kosovas stāsts liek aktualizēt Latvijā līdz šim salīdzinoši šaurā lokā aktuālo attīstības sadarbības politikas jautājumu. Gan konkrēti par 19 Latvijas karavīriem un par astoņu cilvēku lielo civilās misijas grupiņu, kurā dominēšot policisti un robežsargi. Gan plašāk par Latvijas aktivitātēm attiecībā uz tām valstīm, kuras ceļā uz valstisko stabilitāti vēl nav tik tālu kā mēs – līdz šim tradicionāli kā pirmās tiek minētas Gruzija un Moldova, bet ir jau arī vēl citas. Kas ir mūsu kompetences, kā mēs organizējam šos atbalstus valsts un nevalstiskā sektora sadarbībā, kuros virzienos kādas ir mūsu prioritātes un kāpēc – tie vēl arvien ir ne līdz galam atbildēti jautājumi. Un Latvijas valsts budžetā atvēlētais nedaudz vairāk kā pusmiljons latu ir simbols pieticībai. Taču nez vai tas ir pareizi, turklāt ne tikai no morālā, bet arī cieti racionālā aspekta – līdzdalība šādos attīstības sadarbības projektos vairo gan cilvēku kompetences, gan valsts atpazīstamību un liek pamatu perspektīvā politekonomiski iegūt daudz labākas pozīcijas nekā to „jaunākā brāļa” statusu, kāds Latvijai starptautiski attiecībās ar „vecajiem” nereti ir šobrīd.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: