Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 23.09.2019.
 

Partiju plāni valdībai un nepietiekama konkurence

Ivara Godmaņa valdība

29.11.2007. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 5
Pēc visu Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvju atbildēm uz Valsts prezidenta uzstādītājiem un arī vairākiem citiem sabiedrībā aktuālajiem jautājumiem, kas vakar notika debatēs „Kas notiek Latvija?”, rodas divējādas sajūtas. No vienas puses, nevar teikt, ka nav atbilžu un pozīciju daudzos jautājumos. No otras puses, saskatīt šajās atbildēs pienācīgu kompromisa modeli jaunas valdības sastāvam un darba plānam ir, maigi izsakoties, pagrūti.

Kopskats par politiķu pamattēzēm par aptuveni pusotra desmita būtiskām tēmām kombinācijā ar politisko rokāžu scenārijiem ļauj izvirzīt trīs secinājumus. Pirmkārt, nez vai piedāvāto risinājumu kopsummu, līdzšinējai koalīcijai pievienojot arī opozīcijas redzējumu, dažādu sfēru lietpratēji varētu nosaukt par pilnvērtīgu. Otrkārt, esošās koalīcijas četrinieks, lai gan uzstājas kā vienots, tāds nebūt nav. Treškārt, abu iepriekšminēto problēmu vismaz mazināšanu var realizēt vienīgi Valsts prezidents, par kura ne spēju, ne iespējām to izdarīt pagaidām lielas pārliecības nav.

Inflācijas mazināšanai jauni līdzekļi netiek nosaukti, jārealizē tikai līdzšinējais plāns. Tas var būt arī labi, lai neizdarītu ačgārnas lietas. Tomēr kategoriskie teksti par tirgotāju kontroli vai konkurences vairošanu no valsts instrumentāriju aspekta pagaidām skan diezgan deklaratīvi. Uzstādījumos par valsts budžetu skan vienotība par pārpalikuma skaitļiem, tomēr tie ir diezgan pieticīgi, kas pesimistiskāko scenāriju gadījumā var būt krietni par maz. Konkrētības par izdevumu mazināšanu vai lielāku rezervju izveides versijas trūkst, bet pretrunas par nodokļu politikas izmaiņām ir gandrīz starp visām partijām.

Tautsaimniecības attīstībai kā galvenais stūrakmens tiek piesaukts Nacionālais attīstības plāns. Var gan bezgalīgi runāt par šī dokumenta (ne)pilnvērtību, bet, lai vai kā, līdzās tā skaistajām daudzgadu vīzijām, tautsaimniecības potenciāls akmens kaklā jau tuvākā gada laikā būs energoresursu cenu palielinājums. Novērst to nevar, taču ilgtermiņā padarīt prognozējamu un pārvaramu varētu ilgtermiņa enerģētikas politikas uzstādījumi, taču par tiem, starp atomu, gāzi, oglēm un atjaunojamajiem resursiem, atkal pamatīga dažādība, arī starp it kā vienotajiem partneriem.

Veselības un izglītības sfērās neizskan būtiskas izmaiņas par ko vairāk nekā Valda Zatlera izvirzītajos jautājumos diezgan „plakani” piesaukto struktūrplānu jeb optimizācijas realizēšanu. Tomēr šaubu pilni jautājumi paliek par to, vai šī optimizācija ļaus nodrošināt šos valsts garantētos pakalpojumus par pienācīgu cenu un pienācīgā kvalitātē, vai arī nepieciešams mainīt arī finanšu pārdales, iesaistīto pušu motivācijas principus un jebko citu, lai būtiski izlabotu abu šo tik daudz kritizēto nozaru efektivitāti.

Par KNAB neatkarības stiprināšanu, šķiet, vienprātība nav neiespējama. Par kriminālprocesu gan grūtāk. Šeit jau ļoti uzskatāmi redzamas pretējās pozīcijas starp līdzšinējo koalīciju un „Jauno laiku”. Savukārt partiju finansēšanas un  priekšvēlēšanu aģitācijas jomās abas puses vieno nekonkrētība, skaidrojot deklarēto principu potenciālo realizāciju.

Visbeidzot, attiecībā uz premjera īpašībām un personāliju, lai cik skaisti būtu vispārīgie vārdi teorētiski, praksē acīs duras nepārliecinoša konkurence. Kas nekādi nevar veicināt kvalitatīvāku valdības vadīšanu, bet vienīgi draudēt ar līdzšinējo tradīciju turpinājumu, ka atbildība par valdības sastāvu un prioritātēm aiz šķietamas solidaritātes izkārtnes faktiski ir koalīcijas padomju vai citu biedru grupu rokās, kur atbildība par sfērām dalīta gluži kā mafijā, kas veicina arī balsošanas mašīnu parlamentā.

Mazināt visas šīs pretrunas, konkretizēt valdības plānu un, kas vēl svarīgāk, to izpildes kritērijus, kā arī celt prasības valdības līderim un sastāvam, vai pat meklēt jaunas alternatīvas, līdz pat premjera amata kandidāta nominēšanai vismaz censties panākt var Valsts prezidents. Bet, kā jau daudzkārt teikts, pārfrāzējot anekdoti – var arī to nedarīt. Ja notiks tā, būs acīmredzami, ka mēnesis kopš demisijas pieteikšanas līdz tās faktiskai notikšanai bija vajadzīgs nevis, lai parūpētos par labu nākamo valdību, bet lai iegūtu laiku sabiedrības protestu noplakšanai, kam var sekot veco tikumu turpinājums, lai cik piefrizēta, bet līdzšinējā vilka ādā.

Video: "Kas notiek Latvijā?", 28.11.2007.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: