Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 17.10.2019.
 

Āboli ar bumbieriem, fobijas un haltūras pilsonības likumā

Pilsonība, naturalizācija

31.03.2011. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Pilsonības likuma grozījumi šībrīža Latvijas vēstures mirklī varētu būt daudz kas vairāk nekā tikai vēsturisku kļūdu, tiesisku arhaismu un sadzīvisku problēmu novēršana. Šo grozījumu motīvs varētu būt valstisks pa visu „laukumu” – no sociālekonomiskajām problēmām kontekstā ar demogrāfisko krīzi līdz integrācijas un nācijas „augšanas grūtībām”.

Varētu būt, bet varētu arī nebūt. Pēc vakardienas debatēm „Kas notiek Latvijā?” (KNL) un grozījumu pieņemšanas konceptuālajā 1.lasījumā Saeimā šodien netrūkst bažas, ka varētu nebūt.

Pilsonības likuma „atvēršana” pēc pēdējiem grozījumiem 1998.gadā šobrīd ir daudz komplicētāka nekā dažs to interpretē vai dažam tas izskatās. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad likums tapa, galvenie mērķi bija nofiksēt pilsoņu kopumu un piesardzīgi dot iespējas lēnai naturalizācijai. 1998.gadā paplašināja naturalizācijas „logus”, un tas arī viss. Turpmākajos gados ir mazinājies nepilsoņu īpatsvars, kas šobrīd jau ir mazāks par 15%, bet izvērsusies plaša emigrācija. Šie notikumi ir pamats jautājumiem par to, kā situācija ir mainījusies, ciktāl tā liek mainīt likumu un tā mērķus.
Latvijas pilsoņu kopums pēdējā desmitgadē ir palielinājies – saistībā gan ar demogrāfijas rādītājiem, gan naturalizācijas intensitāti. Taču tagad šim pieaugumam vairs nav potenciāla, bet ir pamats pretējam procesam – saistībā gan ar to pašu demogrāfiju, gan ar emigrāciju. Līdz ar to politiķiem būtu loģiski formulēt – ar kādiem motīviem, kādu problēmu dēļ viņi ierosina vienus vai citus grozījumus, un kādas izmaiņas pilsoņu kopumā to rezultātā varētu notikt. Diemžēl šobrīd visās – gan „Vienotības”, gan nacionālās apvienības, gan Valsts prezidenta projektu versijās, kā debatēs izteicās ārzemju latviešu organizācijas pārstāve, āboli ir samesti kopā ar bumbieriem. Turklāt, komplektā ir arī mūžīgās politikāniskās un sabiedriskās fobijas, un tāpēc, vai vēl citu iemeslu dēļ, likumprojektos un to pamatojumos ir tik daudz caurumu un šaubīgu aspektu, ka to grūti nesaukt par haltūru.

Protams, var jau teikt, ka tikai pirmais lasījums Saeimā. Tomēr šo lasījumu sauc par konceptuālu, kas prasītu arī konceptuālu redzējumu. Turklāt pilsonības likuma grozījumi tika solīti jau krietni pirms vēlēšanām, tā kā ir bijis gana laika, lai izstrādātu gan koncepcijas, gan redakcijas.
Šobrīd puslīdz skaidra bilde ir tikai par diviem punktiem – par pilsonību visiem pilsoņiem, bēgļiem un deportētajiem, kuri bijuši pilsoņi līdz 1940.gada 17.jūnijam un viņu pēcnācējiem, kā arī par vecāku savstarpējās vienošanās prasības atcelšanu attiecībā uz bērnu pilsonību jauktās ģimenēs un attiecībā uz ārzemēs dzimušajiem.
Tiesa gan, arī šajos jautājumos izvirzās jautājums par to, kādu regulējumu attiecināt uz aizvadītajos gados notikušo vai nenotikušo, bet tā, cerams, nav nepārvarama problēma.
Savukārt attiecībā uz pārējiem jautājumiem sakarā ar dubultpilsonību un arī nepilsoņu bērniem, kā smejies, jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni.
Attiecībā uz nepilsoņu bērniem ir relatīvi visvienkāršākā dilemma – starp to, vai palielināt nepilsoņu skaitu, vai vairot pilsoņu, strīdīgas lojalitātes un pēctecības, bet tomēr pilsoņu skaitu. Taču par un pret argumenti ik pa brīdim līkumo tiesiski sadzīviskos džungļos, vairoties no skaidras konsekvences.
Piedāvātais dubultpilsonības regulējums, kā politiķi paši atzīst, nav skaidrs attiecībā uz tiem latviešiem un viņu pēcnācējiem, kuri vairs nebija pilsoņi 1940.gadā, vai pat vispār nav bijuši pilsoņi, jo aizbraukuši visdažādākajos virzienos vēl pirms Latvijas valsts tapšanas. Līdz ar to te rodas jautājums par etnisko jeb tautības kritēriju dubultpilsonībai. Vai šo jautājumu būtu jāapskata vai nē, skaidras atbildes trūkst.
Attiecībā uz ģeopolitiskajiem kritērijiem, puslīdz loģisks varētu būt ierosinājums par dubultpilsonību Eiropas Savienības ietvaros, ņemot vērā darba tirgus faktorus, taču loģika krietni samazinās, konstatējot, ka projekti paredz nekavējošu, piemēram, Latvijas un NATO valstu Albānijas vai Turcijas dubultpilsonību, savukārt, daudz neskaidrākas perspektīvas (ne)iespējamu starpvalstu līgumu kontekstā būtu pilsoņiem, kas gribētu uzturēt paralēlu pilsonību starp Latviju un, piemēram, Gruziju vai Ukrainu, Izraēlu vai Libānu, Ķīnu vai Venecuēlu, vai tamlīdzīgām valstīm. Ar kuru pilsoņiem Latvijai, šķiet, ir darīšana daudz vairāk nekā ar Albānijas pilsoņiem. NATO kā kritēriju, kā izskanēja trešdienas debatēs, plānojam ieviest gandrīz vai pirmie, līdz ar Lietuvu. Nav grūti izsecināt, ka šis ir vienīgais ceļš, kā dubultpilsonības valstu sarakstā ietvert ASV un Kanādu, kur ir tik daudz baltiešu emigrantu, izslēdzot Krieviju. Taču, vai tas ir politiski un tiesiski korekts ceļš?
Visbeidzot, jautājumu par dubultmorāli rodas, arī domājot par to, kā daudzi dubultpilsoņi praksē īstenos to pilsonības jēdzienu, ko nosaka likums - noturīga tiesiskā saikne ar Latvijas valsti. Pašreizējās dubultpilsonības versijas ietver potenciālus dubultpilsoņus, kuru vienīgā saikne būs pase, bez valodas un bez īpašām rūpēm par Latvijas valsti. Nemaz nerunājot par vēl plašāku kontekstu – par to, ko īsti ietver Latvijas tauta un nācija, ko ir mēģināts definēt nesen publicētajā sabiedrības integrācijas politikas projektā

Diemžēl pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu un motīvi paliek skaidri nedefinēti. Atklāts ir arī jautājums par to, vai saliekot vienā projektā relatīvi mazāk strīdīgos un ļoti diskutablos jautājumus, visa projekta virzība neievilksies uz gadiem, ja ne vispār nonāks strupceļā, kamēr īstermiņā netiks atrisināta kaut viena problēma, kuras risinājums jau sen solīts un par ko it kā nav nepārvaramu domstarpību.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: