Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 20.08.2019.
 

Zatlera vizīte Krievijā: kritiskums starp fobiju un eiforiju

Ārlietas

23.12.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Nenoliedzot pozitīvās lietas un neslēpjot negatīvās, neprimitivizējot un nesašaurinot, sabiedriski un valstiski derētu krietni komplicētāka, dziļāka un niansētāka analīze par Valsts prezidenta vizīti Krievijā un to, kam jānotiek pēc tās - šis ir pamatsecinājums pēc šīsnedēļas debatēm „Kas notiek Latvijā?” par vizīti un tās rezultātiem.
Noslēgtie līgumi, protams, sakārtos dzīvi vairākās nozarēs, tiešie kontakti ļaus risināt konkrētas problēmas un izveidot darījumus, vēsturniekiem būs darbs jauniem pētījumiem, gāzes patērētājiem vismaz uz vienu sezonu būs lētāks kurināmais, un tā tālāk - šaubu nav, ka šāda rezultativitāte ir nodrošināta. Sarunas par bezvīzu režīmu vai citām attiecībām starp Eiropas Savienību un Krieviju vai attiecībām starp NATO un Krieviju nodrošina plašāka mēroga saturisko ietvaru turpmākai starpvalstu politiskajai komunikācijai. Bet cik lielam pozitīvismam, kas dažbrīd šķiet inficēts ar eiforiju, ir pilnvērtīgs pamats attiecībā uz Latvijas un Krievijas attiecībām? Ņemot vērā tik būtisko un tik neviennozīmīgo Krievijas lomu Latvijas valsts visjaunāko un arī mazliet senāku laiku vēsturē, kopskats veidojams gana plašs.

Iespējams, domājot par būtību, jāsāk ar it kā diezgan vienkāršiem jautājumiem. Kas par vizītes saturu ir publiski paziņots un kas šobrīd vēl nav izskanējis? Kāds bija delegācijas dažāda līmeņa un nozaru politiķu sarunu saturs, bet kas netika apspriests un kāpēc, tai skaitā – vienas un otras puses iniciatīvas dēļ? Kā mēs izprotam, kas notiek ar Krievijas interesēm attiecībās ar Latviju, ES un NATO? Kādas ir Latvijas intereses, vismaz publiski definējamās?

Kamēr mediji plaši tiražē publiskos paziņojumus, kuros netrūkst lepošanās, bet paškritiku, protams, neatrast, tikmēr kuluāru līmenī atskaņas un viedokļi nav tik viennozīmīgi. Aculiecinieki vīpsnā par Latvijas biznesa piedāvājuma un ambīciju mērogu un spektru, izskan runas par savstarpējām domstarpībām starp Latvijas politiķiem par to, kā kurš izturējies sarunās ar Krievijas premjeru, pieredzējuši diplomāti uzskata, ka no Krievijas finansētā un Krievijas līgā spēlējošā kluba krekla dāvināšana, maigi izsakoties, nav veiksmīgs diplomātisks žests. Var jau teikt, ka tie ir nelabvēļi vai skauģi. Tomēr būtu svētīgi, nekādā gadījumā neslimojot ar fobijām no sērijas „krievi nāk”, bet ar veselīgu kritiskumu pavērtēt dažus aspektus.

Piemēram, pēc vēsturnieku komisijas izveidošanas, gluži loģiski, tiek teikts, ka okupācijas tematika nebūs pirmā komisijas dienaskārtībā, tomēr šī vēlamā dienaskārtība no Latvijas puses, vēl tikai soli pa solim precizējas, arī „Kas notiek Latvijā?” debatēs, tomēr nebūt nav īsti skaidra. Arhīvu pieejamība, protams, ir lieliska lieta, bet arī gana plašs jēdziens, īpaši, ja spriežam par saturu, ne formu. Skaidrs, ka kādreizējo vēsturisko notikumu skaidrošana, piemēram, laika posmā pirms vai pēc otrā pasaules kara, agrāk vai vēlāk attiecas arī uz faktiem, kas ir interpretējami arī cilvēktiesību, starptautisko tiesību un politiskajā līmenī. To, kā vienas tiesas prāvas saturs var nonākt līdz okupācijas tēmai jau lieliski nodemonstrējusi Vasilija Kononova lieta.

Ekonomikas jautājumus, savukārt, būtu pamats skatīt divos līmeņos. Viens ir tirdzniecība ar dažādām pārtikas vai nepārtikas precēm vai, piemēram, tūrisma nozare – jautājumi, kas var dot pienesumu ekonomikai, kur ir valsts loma, taču tās nav tā sauktās stratēģiskās nozares. Te atliek vien novēlēt medikamentu, šprotu, piena produktu un tamlīdzīgu izstrādājumu ražotājiem gūt biznesa dividendes no politiskā „atkušņa”, bet tautsaimniecībai kopumā – neaprobežoties ar Krieviju kā zemas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu noieta zemi, kas, līdz ar to, dotu mazāku labumu Latvijas ekonomikai.
Gluži cits līmenis ir tranzīts un, jo īpaši, enerģētika. Kādas ir Latvijas intereses un vēlmes šajās nozarēs – līdzšinējos vizītes atreferējumos diez ko lielas konkrētības nav. Latvija ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kuras ostās kravu apgrozījums šogad krīt. Nemaz nerunājot par „vecajiem labajiem” laikiem, kad tranzīta apjomu krietni lielāku padarīja naftas tranzīts pa šobrīd tik skandalozo cauruļvadu. Par šo jautājumu, nez kāpēc, neesot runāts. Savukārt Krievija enerģētikas jomā nu jau pieteikusi vēlmes ne tikai gāzes, bet atomstaciju jautājumos. Kā mēs politiski „tirgosimies” attiecībā uz šiem priekšlikumiem? Varam trīsreiz minēt, vai Latvijai kā valstij ir skaidra politika šajā jomā, ja pat valdošajā koalīcijā ietilpstošās divas apvienības, valdību veidojot un deklarāciju sacerot, nav papūlējušās nekādi atrunāt priekšvēlēšanu programmās ierakstīto pretrunu noregulējumu.

Atliek tikai pievienoties trešdien debatēs izteiktajiem gaužām loģiskajiem aicinājumiem par plašāku vizītes analīzi, turpmākiem plāniem un vispārēju lielāku caurskatāmību un atklātību. Vizītes dalībnieku – Valsts prezidenta un ministru - reakciju uz šiem aicinājumiem varēs novērtēt jau vistuvākajā laikā. Nākamais atskaites punkts būs solītās Saeimas debates par ārlietu jautājumiem, kur Krievijas kontekstā jo īpaši interesanti būtu izvērtējums, kā savienot nacionālās valsts ārpolitiku, dažādu, tai skaitā pie varas esošu politisko spēku dažādos uzstādījumus un dažādās biznesa intereses. Protams, ne mazāk svarīgs būtu ģeopolitisks redzējums lielāku vienību mērogos – starp Eiropu, Amerikām, tuvākiem un tālākiem austrumiem un Āziju. Tikai šādā kontekstā varētu pilnvērtīgi vērtēt Latvijas vizītē Krievijā nereti piesaukto „gaisotni” vai „tonalitāti” un spriest, ciktāl draudzīgums divu starpvalstu attiecībās ir patiess žests vai maska, un ciktāl pirmkārt jātur prātā veco labo teicienu, ka valstīm nav draugu, ir tikai intereses.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: