Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 23.05.2019.
 

Ar ko (bija, būtu?) jāsāk prezidentam un premjera kandidātam

10.Saeimas vēlēšanas

14.10.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Desmit dienu laikā pēc vēlēšanām esam paguvuši nonākt līdz situācijai, kad premjers gatavo valdības deklarāciju ar vienu, bet sola meklēt sadarbības modeļus ar citu politisko partneru sastāvu, savukārt Valsts prezidents vēl tikai sāks politiskās konsultācijas saistībā ar Ministru prezidenta nominēšanu, kamēr kritērijus nosaucis jau pirms vēlēšanām. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debatēs izskanēja plaša viela pārdomām attiecībā uz abiem šiem procesiem.
Valda Zatlera diviem izvirzītajiem kritērijiem – ārpolitiskā kursa turpināšana un sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem – ar zināmu laipošanu vai mazu pacenšanos varētu kvalificēties jebkurš no Saeimā iekļuvušo piecu politisko spēku līderiem. Jo ārpolitiskā kursa pamattēžu ietvaros var būt bezgala daudz dažādi interpretējamu apakšpunktu, bet sadarbība ar aizdevējiem, vismaz teorētiski, arī ir iespējama bezgala daudz dažādos veidos.
Trešais kritērijs – par Saeimas vairākumu – ir relatīvs, jo, kā zināms, tas pilnībā izpildīts ir tikai pēc balsojuma, nevis pirms vēl tapis valdības darbu plāns un sastāvs.

Četri politiskie konkurenti bez lielām ierunām un, šķiet, pat ar zināmu komfortu uztvēra straujo Valda Dombrovska iniciatīvu veidot jaunu valdību. Tas, kāda šobrīd izveidojusies dubultspēle, saglabājot versijas gan par trīs, gan par divu, divu plus divu vai līdzvērtīgāku visu četru partneru sadarbību, vienlaikus izsludinot valdības deklarācijas gatavošanu trīs partneru ietvaros, liecina, ka, iespējams, sākums bijis nepārdomāts un netālredzīgs.

Neatkarīgi no kombinācijām, protams, ka valsts politiskajai varai zem koalīcijas vai jebkāda cita nosaukuma ir vajadzīgs noteikts programmatiskuma minimums. Zatlera kritēriji ir minimums, taču ir liels pamats teikt, ka šāds minimums ir krietni par mazu. Tai pat laikā, Satversme no viņa neprasa pat to. Bet arī neaizliedz ko vairāk. Varianti atkarīgi no prezidenta politiskās gribas vai apziņas, varam saukt vienalga kā.

Valdis Dombrovskis līdz šim programmatiskajā kontekstā izpaudies divos virzienos – izvairīgi runājot par „Saskaņas centra” un „Visu Latvijai!” līdzdalības vēlamību, kā arī definējot prioritātes, principus un nosacījumus jaunās valdības veidošanai pagājušajā piektdienā.
Diemžēl par „Saskaņas centru” un „Visu Latvijai” premjera amata kandidāts vēl arvien nav definējis nekādu skaidru savu programmatisko ietvaru un tā kritiskās robežas vai nepieciešamos kompromisus saistībā ar valodas, izglītības, migrācijas un tamlīdzīgām strīdīgajām politikām. Premjera kandidāts arī nav skaidri definējis, uz kādu politiku Latvijas valstī viņš turpmāk gribētu orientēties attiecībā uz nelatviešu vēlētājiem un uz izteikti latviski noskaņotajiem vēlētājiem multietniskā nacionālā valstī. Un ciktāl, viņaprāt, šīs grupas un to vajadzības reprezentē „Saskaņas centra” un „Visu Latvijai!”-TB/LNNK piedāvājumi.

Publiskotās valdības deklarācijas vadlīnijas šos jautājumus šos jautājumus neaizskar gandrīz nemaz, savukārt par vairākiem citiem ir gandrīz tikpat vispārīgi kā Zatlera kritēriji, ko var interpretēt neskaitāmos dažādos veidos.
Vienīgie konkrētie punkti ir pievienošanās eirozonai 2014.gadā un 2011. un 2012.gada valsts budžeta deficīts attiecīgi 6% un 3%. Un šajā kontekstā nevar neatzīmēt, ka arī it kā visstabilākais potenciālās koalīcijas partneris – Zaļo un zemnieku savienība, kas, atšķirībā no citām apvienībām nepagodināja vēlētājus ar izvērstu programmu, rakstos un vārdos programmatiski nebūt nav stingri definējusi identisku konkrētību. Faktiski, ja atgrieztos pie partiju priekšvēlēšanu piedāvājumu salīdzinājuma, kas nu strauji aizmirsts, nāktos atgriezties pie secinājumiem, ka programmatiska tuvība vai atšķirības par dažādām tēmām ir dažādām visu politisko spēku kombinācijām, „Par labu Latviju” ieskaitot.

Savukārt visām partijām un to līderiem krietni pieklibo piedāvājumu konkrētība un arī pieeja jaunas varas salikuma personāliju komplektēšanai saistībā ar tādām kategorijām kā politikas kvalitāte, augstāka politiskā kultūra, tiesiskums un taisnīgums, sociālekonomiskās nevienlīdzības mazināšana un vēl daudzām citām lietām. Tādām, ko tik bieži nosauc kā cēloņus plaisai starp sabiedrību un varu (dažādos partejiskos salikumos), kā fundamentālus balstus valsts ilglaicīgai stabilai nākotnei.
Īstermiņā jautājums ir – ciktāl jēdzīga budžeta konsolidācija ir iespējama bez sabiedriski politiskas konsolidēšanās? Bet ne pārāk ilgākā termiņā ir arī jautājumi par to, ciktāl valsts var kļūt patiesi starptautiski konkurētspējīga un arī - ciktāl var tapt spēcīga nācija, ja saglabājas divkopienu valsts risku problemātika, ja netiekam galā ar tiesisku un morālu tā sauktās „valsts nozagšanas” un citādu pagātnes kļūdu vai grēku novērtēšanu, hroniski slimojot ar jau pieminēto neuzticēšanās jeb morālo krīzi, kura draud arī šim parlamentam? 

Šo jautājumu līdz šim nav ne Zatlera, ne Dombrovska kritērijos un principos. Un arī pienācīgas politiķu diskusijas par to nav dzirdētas. Bet it kā taču mums, varas deleģētājiem, to vajadzētu. Gan starp partijām, gan Valsts prezidenta pilī.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: