Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 25.08.2019.
 

Politiskais karnevāls publiski un mūsu zemapziņās

10.Saeimas vēlēšanas

23.09.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Lai kā daudzi noliegtu politisko reklāmu vai tā saukto polittehnoloģiju ietekmi, plašo reklāmas un sabiedrisko attiecību industriju ietekme nav noliedzama neskaitāmās dzīves jomās, tostarp mūsu ikdienā. Un politika nevar būt izņēmums. Tāpēc galvenā cerība, ka vakardienas „Kas notiek Latvijā?” debates par priekšvēlēšanu kampaņām kaut dažos cilvēkos veicinās pašiem savu iekšējo revīziju par politisko komunikāciju valstī un mūsos pašos.

Komunikāciju dažādu nozaru speciālistu atzinumi par priekšvēlēšanu politisko komunikāciju nav diez ko uzmundrinoši. Vienkārši, mērķtiecīgi tiešās reklāmas paņēmieni, bez īpaša radošuma un bez lielas sasaistes ar saturu. Tēlu cīņa ar manipulāciju paņēmieniem dažādos politiskā mārketinga žanros. Vājas uzstāšanās ar lielai daļai auditorijas neskaidriem vēstījumiem. Mediji, kuri ir pārāk vāji vai pārāk ietekmējami, lai ar satura kvalitātēm veidotu balansu iepretim iepriekšminētajām izpausmēm.

 

Skaidrs, ka pārmērīgam mazohismam arī nav jēgas, jo dažādu žanru priekšvēlēšanu kampaņās dažādās valstīs, kaut vai vissvaigākajās vēlēšanās aizjūras Zviedrijā, ir gana daudz putu, burbuļu vai līdzīgos vārdos apzīmējamu mazsaturības izpausmju. Tai pat laikā pašapmāns būtu galvas bāšana smiltīs, iztēlojoties, ka Latvijā viss ir, tā teikt, „normāli”. Izmantojot vakar izskanējušo apzīmējumu, šajā politiskajā karnevālā uzvilktās maskas, kurām turklāt papildus ir arī maskveidīgs tekstuāls instrumentārijs,  neskaitāmas reizes mums zibot acu priekšā un pieskandējot ausis, gribam mēs to vai negribam, ielaužas mūsu apziņās vai arī zemapziņās. Katram citādi, protams, tomēr ielaužas. Pat ja ne pārliecinot par „produkta” izvēli, tad radot pretreakciju – ātrāk izvēlēties un mazāk šaubīties vērtēšanas procesā. Vai deformējoši mainot vērtību sistēmu. Vai nogurdinot un mazinot vēlēšanos censties ko papildus noskaidrot. Un šīs pretreakcijas un nogurdinājums var pārtapt par hronisku diagnozi. Un tad sāksies viss no gala, un atkal pēc četriem gadiem tik daudzi depresīvi „atmodīsies”, ka „sanācis kā vienmēr”.

 

Ir dažas it kā elementāras lietas, ko šajā priekšvēlēšanu kampaņu laikā derētu jo stingrāk nofiksēt turpmākajai sabiedriski politiskai dienaskārtībai un politiskās komunikācijas evolūcijai. Par priekšvēlēšanu reklāmu un finanšu resursu nosacījumiem demokrātijas kontekstā. Par to, ciktāl šīs demokrātijas spēles noteikumus nav jānosaka saistībā ar partiju iekšējās un ārējās komunikācijas stila (ne)atbilstību deklarētajiem principiem. Par sabiedrības grupu un organizāciju stāju un konkurētspēju iepretim trenētām sabiedrisko attiecību manipulācijām. Arī šīs lietas ir tādas, ko var mainīt politiskajā sistēmā un tās tradīcijās, vienalga, vai ķeramies klāt varas atzaru pilnvaru pārdalei vai vēlēšanu sistēmas maiņai, vai arī to neaiztiekam.

Vēl viena lieta, protams, par medijiem – demokrātiskā un tiesiskā valstī mediju brīvība nenozīmē pilnīgu „brīvo lidojumu”, īpaši jau elektroniskajos medijos, kas darbojas ierobežoto ētera resursu ietvaros, un, vēl jo īpašāk, medijos, kas dēvējas par sabiedriskajiem, bet kuru pārvaldē un uzraudzībā varas elites loma dominē pār sabiedrisko pārstāvību. Arī tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc nu jau tik daudzās un dublējošās televīziju priekšvēlēšanu debates kļūst lielākoties par viduvēju šovu vai pat nogurdinošu ķeksīša pasākumu. Der aizdomāties, kāpēc daudzās valstīs visi televīzijas kanāli ir vienojušies par kopēju nacionālo priekšvēlēšanu debašu veidošanu. Latvijas Televīzijā šopavasar šo rindu autora aicinājums rosināt šo procesu tika „saknē” noraidīts kā neiespējams.

 

Bet atlikušais laiks līdz vēlēšanām galvenokārt ir laiks padomāt. Un arī savstarpēji dalīties ar šim domām. Domāt ne tikai par politiķiem, viņu vārdiem un darbiem, bet arī par sevi. Par to, kāda ir valsts apziņa sevī. Jo to jau nu gan nenosaka politiķi un viņu priekšvēlēšanu kampaņas, to katram būtu savā apziņā jāatrod vai zemapziņā jāapjauš pašam. Atbilstoši tai arī kļūstot par valsts daļu, nevis par karnevāla skatītāju vai dalībnieku – reizi četros gados un katru dienu.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: