02.09.2010.
Lāsma Rozenfelde
Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe pauda viedokli, ka partiju programmās vārdi ir pareizi un nevienā nav „kaut kādas muļķības”, bet jautājums ir par segumu. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra pēc programmu izpētes secināja, ka augstākā izglītība ir prioritāte tikai tām partijām, kas balstās uz etnisko elektorātu, bet kopumā programmas nesalīdzināmi detalizētāk ir izstrādātas par ekonomisko situāciju un citām lietām.
Biznesa augstskolas „Turība” valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis par „spēcīgu mērinstrumentu” vēlētājiem nosauca paskatīšanos vēsturē, iepriekšējos 20 gados izdarītajā. Arī Studentu apvienības prezidents Edgars Bērziņš ieteica vadīties pēc tā, ko konkrēti politiķi ir izdarījuši iepriekš. J.Vētra arī uzsvēra, ka jātic ir tam, kurš līdz šim ir pierādījis spēju mācīties no savām un citu kļūdām, mainīties un augt, atrodoties politiskajā amatā jebkurā nozarē. Arī Dobeles Valsts ģimnāzijas skolotājs Gatis Narvaišs izteica viedokli, ka izvēli izdarīt no programmām nevar, tāpēc ir jāskatās citas lietas.
Stratēģiskās analīzes komisijas locekle Marija Golubeva gan aicināja programmās meklēt iekšējas pretrunas – piemēram, ka politiķi runā par konkurētspējīgu augstāko izglītību un zinātni, bet paralēli nosaka, ka jāorientējas uz uzņēmēju pieprasījumu pēc specialitātēm, vai arī saka, ka grib vienlaikus konkurētspējīgu zinātni un saglabāt reģionālas augstskolas. Savukārt Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš pamatoja, kāpēc programmās iesaka gan skatīties, bet ne uz izglītības sadaļu – viņaprāt, tā vietā ir jāskatās ekonomiskās politikas programma.
