Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 19.11.2019.
 

Ģenerālprokurors, sazvērestības, āža kāja un aisberga mala

Prokuratūra

22.04.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 3
Ja pirms nedēļas ģenerālprokurora amata kandidāta neapstiprināšanu Saeimā varēja kvalificēt kā testu deputātu meliem, šobrīd šī tēma jau pārtop par komplicētāku un neviennozīmīgu testu gan vairākām varām, gan sabiedrībai, gan varas un sabiedrības attiecībām. Vakar „Kas notiek Latvijā?” debatēs Saeimas frakciju pārstāvju pateiktais un arī nepateiktais diezgan plaši iezīmēja atbilžu versijas.
Attiecībā par Saeimas pārliecinoša vairākuma solījumiem, par balsošanas apliecinājumiem, kas nesakrīt ar balsojuma rezultātu, un paša balsojuma iemesliem un motīviem nedēļu pēc notikušā arvien vēl notiek slaloms starp sirdsapziņas balsojumiem un sazvērestībām. Zīmīgi ir tas, ka aizrautīgi tiek tiražētas versijas par deputātu individuālo demokrātisko izšķiršanos un pēdējā brīža šaubām par prokuratūras darba kvalitāti, bet ne iespējamie motīvi saistībā ar ieinteresētību, lai mainītos prokuratūras nostāja konkrētos procesos, kas saistāmi ar atsevišķām partijām vai to līderiem. Lai gan abi šie scenāriji ir vismaz vienlīdz iespējami.

Notikušā seku vērtēšanā, šķiet, parādās jauns virziens – melots Saeimā ir jau ne reizi vien, tas gluži vai pieder pie lietas. Un nožēla tiek pausta par publisko apliecinājumu attiecībā uz deputāta nostāju balsojumā, nevis par vārdu un darbu nesakritību. Iespējams, tieši šāda retorika uzrāda to plānotas sazvērestības āža kāju, kas slēpjas aiz nejaušā labticīguma pilnajiem stāstiem.
Arī divu bijušo Valsts prezidentu kategoriskā nosodījuma morālei par tiesiskuma un parlamentārisma diskreditāciju ne tuvu ne visas frakcijas viennozīmīgi pievienojas. Kaut arī, lai ko varētu pateikt par personālijām, divu par valsts reprezentāciju atbildējušo un valsts pirmās personas atbildību pieredzējušo politiķu vienprātīgs novērtējums nez vai būtu laižams gar ausīm.
Diemžēl, atklātība par aizkulisēs notikušo, vismaz pagaidām, netiek tālāk par pusvārdiem attiecībā uz ilgtermiņa sazvērestību plāniem, bet, mētājot aizdomu akmeņus starp frakcijām, vārdos plānotājus un viņu mērķus nenosauc.

Šodien, arī balsīm daloties līdzīgi, līdz vērtēšanai parlamenta komisijā nonācis priekšlikums par atklātu balsojumu, lemjot par ģenerālprokuroru. Paši priekšlikuma iesniedzēji atzīst, ka piemērot šādu normu vienam postenim nav adekvāti, un te tiešām prasītos izvērsums. Tikmēr oponenti gan aicina uz izsvērtu spriešanu, bet vienlaikus bez pienācīga pamatojuma daudzina aizklātības kategorisku neaizskaramību, gan piesauc jaunas alternatīvas ģenerālprokurora izvēlē, jaunu tiesu iekārtas likumu ieskaitot. Atliek vien sekot, kuri vārdi cik pamatoti īstenosies tādos darbos, kas mazinātu šaubas par notikušo, nevis vairotu šaubas par sazvērestības scenāriju. Arī laika vilcināšana, kas varētu būt arī sabiedrības uzmanības iemidzināšanas līdzeklis, šajā gadījumā ir šaubīgais scenārijs.

Laiks ir būtisks mērs arī Augstākās Tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora rīcībai. Priekšsēdētājs, runājot par nepieciešamību saprast notiekošo dažādās varās, neizbēgami ir pavērsis šo jautājumu arī pats pret sevi. Savukārt prokurors, komentāros pēc negatīvā balsojuma paredzot pēc pilnvaru termiņa beigām atklāt ko vairāk „par iespējām, kā var ietekmēt ģenerālprokurora darbu”, uztur intrigu par to, cik liela visā notiekošajā ir aisberga neredzamā daļa. Varbūt atklātība par šo tēmu būtu vēl vairāk vajadzīga nekā atklātums balsojumā par ģenerālprokurora apstiprināšanu.
Tostarp uz šīs intrigas fona neviennozīmīgi interpretējams kļūst arī Augstākās Tiesas priekšsēža uzstādījums, ka viens no galvenajiem kritērijiem ir kandidāta apstiprināšanas iespējas Saeimā. Nez vai tam jābūt par pašmērķi, ja likumdevēja varas izpausmēs rūpes par tiesiskumu mijas ar pretējo, par ko runāts daudzkārt, gan likumu grozījumu gadījumos, gan lemjot par amatpersonām, tostarp jo īpaši – likumsargāšanas jomā.
Skaidrs, ka pēc visa notikušā bez mielēm un hroniskām šaubām neizpaliks nevienā no turpmāko notikumu scenārijiem. Tomēr jebkurā no tiem nu jau visām varām, kas šajā procesā ir iesaistītas, paliek pamatjautājums – vai un kāpēc valstī, kurā gadiem regulāra diagnoze ir visu līmeņu korupcija līdz pat valsts nozagšanas verdiktam, katrs nākamais lēmums ir solis, lai šo diagnozi ārstētu, nevis zem zāļu izkārtnes izrakstītu valstij indi.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: