Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 21.09.2019.
 

Aizņēmums: Politiķi guļ un baidās, sabiedrība grib politiku?

Valsts budžets`2010

25.02.2010. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
„Kas notiek Latvijā?” šīsnedēļas debatēm par starptautiskā aizņēmuma nosacījumu izpildi vadmotīvs bija jautājums par to, vai Latvijai nedraud pagājušā gada kļūdas un to turpinājums ar lēmumiem par valsts budžetu pēdējā brīdī un reformām vairāk vārdos, nekā darbos. Atbildi, protams, var interpretēt dažādi, tomēr jau ir pamats skandināt trauksmes zvanus – varam pilnās burās nonākt pie sasistas siles, kad aizdevējiem un pašiem sev solītās reformas nerezultējas sakarīgā valsts budžetā.
Memorands starp Eiropas Komisiju un Latviju paredz budžeta projekta izstrādes sākšanu gada pirmajā pusē, līdz ar konkrētiem termiņiem pārdesmit veicamiem pasākumiem dažādās nozarēs. It kā tas tiek īstenots, tomēr ir daudzi iemesli šaubām, vai tas notiek pienācīgi.

Valdībā februāra pirmajā pusē pieņemts grafiks par budžeta konsolidācijas gatavošanu. Tomēr tas nekādi neatspoguļo iespējamos virzienus un risinājumus, kā budžetā panākt paredzamo vēl 400 miljonu konsolidāciju. Nav kritēriju, pēc kuriem tiks noteikti bēdīgi slavenie resoru „bāzes izdevumi”. Nav parametru, ar ko šogad valsts funkciju vērtēšana ar sociālo partneru dalību atšķirsies no pērngada ne mazāk bēdīgi slavenās pieredzes.  Nav definējuma, kādi no budžeta un ekonomikas interešu viedokļa ir mērķi nodokļu reformas projektam. Un termiņi, kas paredz trīs gadu makroekonomiskos plānus izskatīt tikai jūnijā, bet funkciju izvērtēšanu veikt līdz 16.augustam, rada, maigi izsakoties, lielas bažas, ka viss šis pasākums tiks novilkts bez rezultāta līdz vēlēšanām, bet pēc tām nāksies atgriezties pie ugunsgrēka režīma. Kas vienlīdzīgs ar ziloni trauku veikalā.

Tikmēr daži konkrētie piemēri par pasākumiem, kuriem jau plānotie termiņi pienākuši, liecina par to, kas un kādā ātrumā notiek.
Publisko iepirkumu efektivitātes paagustināšanas pasākumus memorands paredz jau līdz februāra beigām. Likumdošanā gan virzās projekti par birokrātijas mazināšanu mazākos iepirkumos un elektroniskās iepirkumu sistēmas piemērošanu, tomēr plašākiem plāniem, saskaņā ar premjera rezolūciju finanšu ministram, termiņš ir marta otrajā pusē.
Pēc mēneša plānota priekšlikumu pieņemšana par ēnu ekonomikas problēmu risināšanu, taču pienācīgi priekšlikumi nav manāmi.
Martā termiņi ir gan „Parex bankas” restrukturizācijas plānam, kura principi arvien vēl ir slepenības miglā tīti, gan, piemēram, pašvaldību atalgojumu pielīdzināšanai valsts pārvaldē. Lai gan gaužām pamatota ir retorika, vai pērngada nogalē pieņemtā jaunā atalgojuma sistēma ir lietderīga solītajam ceļam uz mazu un efektīvu valsts pārvaldi.

Šos piemērus vēl varētu turpināt, protams, noslēdzot ar jau vakar vairākkārt pieminēto, ka jūnijs ir termiņš nodokļu un pensiju reformu projektiem. Vienlaikus, nežēlīgi svarīgs un nemaz neatliekams ir arī pilnvērtīgs redzējums un risinājumi attiecībā uz krīzēs laikā pamatīgi cietušās tautsaimniecības atveseļošanu, nodarbinātības un emigrācijas jautājumu risināšanu.
Ja gribam mācīties no pērngada pieredzes un Satversmes tiesas spriedumu morāles, tad minētie termiņi nenozīmē, ka projekti parādās pāris dienas, bet gan pāris mēnešus pirms pieņemšanas. Un to atskaites punkts ir nevis summas budžetā, bet idejas, analīze un mērķi.

Vakar debatēs no uzņēmēju un darba ņēmēju organizāciju vadītāju puses politiķu virzienā skanēja kritika, ka politiķi guļ un baidās nodarboties ar augšminēto problemātiku. Šķiet, ir liels pamats tā teikt. Bet vēl jo bīstamāka ir versija, ka politiķi nemaz nav spējīgi to izdarīt, bet alternatīvu nav. Regulārā atsaukšanās uz to, ka drīz attiecīgās ministrijas visu sagatavos, vai regulārās frāzes vajadzības izteiksmē kombinācijā ar solījumiem, ka plāni būs kaut kad drīzā nākotnē, bīstami signalizē, ka, iespējams, politiķi nevis izvairās, bet viņiem vienkārši nav, ko pateikt. Citiem vārdiem sakot – viņiem nemaz nav politiskā piedāvājuma.
Politiķu pastāvīgo partnerorganizāciju atbildība šādā situācijā neizbēgami ir gan prasīt no politiķiem, gan pašiem piedāvāt alternatīvas, ko šobrīd arī gribētos sagaidīt krietni vairāk. Līdzās šīm divām pusēm ir arī vēl daudzskaitlīga un daudzslāņaina sabiedrība neskaitāmās tās pašorganizācijas formās, kam ir visas iespējas gan stiprināt vai mainīt sociālo partneru organizācijas, gan paplašināt šo partneru vai konfliktētāju sastāvu ar vēl citām organizācijām, grupām vai nevardarbīgām armijām.

Dziļākā būtībā krīzi viennozīmīgi var kvalificēt nevis kā naudas vienībās mērāmas problēmas un to risinājumus, bet kā laiku, kad beidzot pa īstam jāatgriežas pie kapitālisma un tirgus ekonomikas, kā arī demokrātijas un ideoloģijas tāda vai citāda kursa un interpretāciju izvēles. Un faktiski jau tieši tā ir politika, nevis naudas summas budžetā, kas ir tikai izpildījums. Šādās kategorijās nerunā politiķi, bet, iespējams, par to maz domā un, līdz ar to, runāšanu par to arī ne tik ļoti grib liela daļa sabiedrības. Taču tieši un tikai šī būtu tā valoda, kurā runājot, varētu aptvert vēlēšanu gada, krīzes pārvarēšanas, starptautiskā aizdevuma un nacionālo interešu problemātiku.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: