Saeimas balsojums pa daļai ir solis uz Satversmes tiesas sprieduma pildīšanu, tomēr pa daļai vēl ne tuvu nav. Saeima ir nobalsojusi par uzdevumu valdībai aizņemties 7,5 miljardus eiro budžeta deficīta un finanšu sistēmas problēmu risināšanai, kā arī apstiprinājusi finanšu ministra ziņojumu, kas lielā mērā atreferē vēstuļu projektus starptautiskajiem aizdevējiem. Tomēr šajos dokumentos varētu uzskatīt bezgala daudzus jautājumus, uz kuriem saprotamu atbilžu par risinājumiem nav, tomēr kurus varētu kvalificēt kā būtiskus, tātad – tādus, par ko, pēc Satversmes tiesas novērtējuma, jālemj parlamentam. Turklāt, izvērstais finanšu ministra ziņojums tika iesniegts tikai dienu pirms balsojuma, bet pirms tam valdības pozīcija bija tapusi bez pienācīgi plašas apspriešanas gan starp politiķiem, gan ar nepolitiķiem. Bez šaubām, turpmāk ir iespējas šo praksi mainīt, parlamentā apspriežot jautājumus pilnvērtīgi un pēc būtības. Taču pagaidām tie ir tikai solījumi, un aizņēmuma sakarā precedenti ir pierādījuši, ka solījumi netiek pildīti.

Politiski valdošās koalīcijas šķelšanos šodienas balsojumos salāpīja LPP/LC atbalsts, tomēr tas nemaina koalīcijas „frankenšteinisma” dzīvotspējas riskus pēc būtības. Tautas partijas balsojumus šobrīd grūti iztulkot – ciktāl tā nostājās pret paša aizņēmuma un tā turpināšanu saskaņā ar līdzšinējo programmu, kas pieņemta un virzīta ar pašas TP būtisku dalību. Šonedēļ izvirzot pretenzijas par premjera virzītā projekta nepietiekamu kvalitāti, oranžie tā arī nespēja pierādīt savas alternatīvas kvalitāti. Kaut vai, piemēram, attiecībā uz nodokļu sloga jēdziena lietošanu, kas var izslēgt visnotaļ pamatotas nodokļu reformas.  Taču nu tā ir pagātne. Savukārt, ja turpmāk valdības pienākums ir darboties saskaņā ar parlamenta apstiprināto ziņojumu un izstrādāt tajā pieminētos projektus, tad tautpartijiešiem pienāktos skaidri definēt, vai viņi turpina darboties valdībā saskaņā ar Saeimas pilnvarojumu, un, ja nē, tad kādas ir viņu alternatīvas iekšpus vai ārpus valdības. Ja turpinās klaja iekšējā opozīcija valdības ietvaros, iespējams, perspektīvāks risinājums ir pēc būtības pāriet uz mazākuma valdības darbības principiem. Protams, ja vien ir iespējama turpmāka vienošanās par opozīcijas atbalstu. Ņemot vērā, ka ir pamats piesaukt „Adventes vienošanās” neveiksmīgo piemēru.

Visbeidzot, lai arī vakar un šodien bija gana liels pamats teikt, ka valstiska rīcība ir atbalstīt turpmāku starptautiski akceptēta zemu procentu aizņēmuma saņemšanu, tad jau no rītdienas ar to ir par maz. Vēl arvien ir bezgala daudz jautājumu bez atbildēm - vairs ne par solījumiem aizdevējiem, bet pašiem sev - par to, kā atkal un atkal samazināt valsts budžeta deficītu par simtiem miljonu latu gan nākamajā, gan aiznākamajā gadā, un kā virzīt un stimulēt tautsaimniecību un sabiedrību, lai tā atgūtu ceļu uz attīstību un labklājību. Turklāt, kā to visu darīt gadā, kurā dominē politiķi, kas domā par vēlēšanām un stīvējas viens pret otru, nevis valstsvīri, kuri domā par valsti, un pēc nepilna gada lēmumus jau būs jāpieņem parlamentam un valdībai citā sastāvā. Ja, šajā virzienā ejot, turpināsies kāpšana uz vecajiem grābekļiem, šodienas Saeimas uzdevumi un pilnvarojumi būs nevis injekcijas atveseļošanās procesam, bet tikai pretsāpju līdzekļi, kas vien uz laiku atliek metastāzes un agoniju.