Vēlēšanu gada strupceļš un izejas no tā
Neizbēgamā priekšvēlēšanu laika vēlme nepieņemt nepopulārus lēmumus un izrādīties, turpat vai patoloģiskie strīdi starp valdošās koalīcijas skaļākajām partijām – „Jauno laiku” un Tautas partiju, vēl tikai šķietamas krīzes pārvarēšanas cerības iepretim fundamentālām gan sociālekonomiskām, gan politiskās sistēmas problēmām. Šāda „buķete” var radīt fatālu strupceļa sajūtu. Tomēr ne tuvu ne visu risinājumu iespējas ir izsmeltas, un no katra defekta ir arī savs efekts – šāgada pirmā „Kas notiek Latvijā?” (KNL) diskusija vakar ieskicēja dažas versijas.
Strīdi starp koalīcijas partijām, protams, ir kaitinoši, un, ja tie ir, tad tos gribētos sagaidīt daudz saturiski piepildītākus. Tai pat laikā, tā kā valdības gāšana vai demisija šobrīd ir politiski visnotaļ riskants un tāpēc pagrūti īstenojams pasākums, starppartiju konkurencei koalīcijas iekšienē, kas ir objektīvi pamatota, ir arī lietderīgā puse.
Tautas partija arvien vēl nevēlas atzīt tās līderu kļūdas vai neveiksmes, sākot ar Aigara Kalvīša valdības sastrādāto, turpinot ar veselības nozares „apgūšanu” vairāku valdību garumā, un noslēdzot ar Ata Slaktera ministrēšanu. Tāpēc ir loģiski un lietderīgi, ka „Jaunais laiks” to atgādina, arī pozīcijā esot. Tai pat laikā, pēc vadošo pozīciju iegūšanas valdībā, arī jaunlaicēni ir paguvuši sastrādāt virkni problēmu – sākot ar pēkšņajiem budžeta grozījumiem pēc pašvaldību vēlēšanām, līdz pat nekonsekvencei turpmāko krīzes pārvarēšanas un starptautiskā aizņēmuma ņemšanas plānu izstrādē, kas izpelnījās pamatotas sociālo partneru iebildes. Opozīcijas kritika nav diez ko izvērsta, tāpēc tautpartijiešu iebildes var likt politiskajiem partneriem un konkurentiem mobilizēties. Savukārt abu koalīcijas strīdnieku piedāvājums vai tā trūkums uzskatāmi rāda, kādas ir potenciālās alternatīvu iespējas opozīcijai, gan parlamentā, gan ārpus tā.
Zināmā mērā partiju konkurences tēma projicējas arī politisko līderu virzienā – vienam ir pamatīgs oratora spēju un krīzes menedžmenta tvēriena deficīts, cits nav bijis mājās, kad dalīta tolerance un domāšana nemateriālās kategorijās, vēl citam „aste” ir ievērta tā skapja durvīs, kas pilns ar vēl gana svaigiem pagātnes nedarbu skeletiem. Tomēr savstarpējā konkurence var piespiest vienam otru saturēt rāmjos un virzīt tai virzienā, kas lietderīgs valstij.
Problēma, protams, ir tas, ka partiju un politisko līderu konkurences atskaites punkts ir parlamenta vēlēšanas rudenī, kamēr laika valsts aktuālo problēmu risināšanai tik daudz nav.
Loģisks ir eksprezidenta Gunta Ulmaņa KNL diskusijā paustais aicinājums partijām par galveno problēmu risinājumiem, līdzīgi kā jauna pāvesta izvēlē, lemt tik ilgi, kamēr kompromiss atrasts. Tomēr, ņemot vērā gan partiju, gan to līderu piedāvājumu, maigi izsakoties, viduvējību un nesamērīgās ambīcijas, praksē tas var izrādīties nereāli. Līdz ar to, gan organizāciju, gan līderu aspektā, īpaši būtiska loma paliek ārpuspartiju figurantiem – prezidentam un sabiedriskajām organizācijām.
Būtiska ziņa šķiet KNL vakar izskanējušais Roberta Ķīļa vēstījums, piesaucot Īrijas pieredzi pirms diviem gadu desmitiem, ka viņa vadītā Stratēģiskās analīzes komisija nākammēnes nāks klajā ar piedāvājumu par vienošanos starp partijām un sabiedriskajām organizācijām par būtiskajiem krīzes pārvarēšanas un valsts attīstības soļiem tuvāko gadu laikā. Ņemot vērā sabiedrības niecīgo uzticēšanos partijām kopumā, plašāka vienošanās būtu vienīgais ceļš, lai šāds plāns nepaliktu tikai uz papīra. Vienlaikus tas prasa revīziju arī nepartiju pusē – dažu nevalstisko organizāciju dalība Reformu vadības grupā kopā ar valdības pārstāvjiem, kas sākotnēji tika iecerēta kā dialoga forma, pienācīgi nefunkcionē, vienlaikus pastiprinot arī jautājumus par to, ciktāl šīs organizācijas pilnvērtīgi pārstāv sabiedrības intereses. Tai pat laikā jāapzinās arī, ka šīs organizācijas objektīvi ir tikai noteiktu ierobežotu slāņu un interešu pārstāvji, bet, būsim paškritiski, vairākās ļoti plašai sabiedrības daļai akūtās sfērās sabiedrības pašorganizācija vēl arvien ir mazaktīva, neregulāra vai mazskaitlīga – sākot ar, piemēram, veselības aprūpes vai izglītības sistēmu „klientiem”, beidzot ar tā saucamo radošo inteliģenci.
Visbeidzot, attiecībā par līderību, šādas vienošanās par valsts attīstību virzīšana visnotaļ piedienētu Valsts prezidentam (varbūt iesaistot arī abus eksprezidentus), kurš pēdējo divu gadu laikā ar mainīgām sekmēm ir mēģinājis radīt dažādas vienošanās un uzdevumus politiķiem. Lai atceramies jautājumu listi premjera amata kandidātiem, tā saucamo Adventes vienošanos nu jau aizpērn un budžeta grozījumu tapšanu pērn.
Pat ja plašāka politiķu un sabiedriskā sektora vienošanās par valsts attīstību paliktu nerealizēts plāns, tā varētu veicināt vismaz trīs lietas – aktivizēt sabiedriskās aktivitātes, veicināt politisko diskusiju kvalitāti parlamentā un ārpus tā, un radīt noteiktus atskaites punktus, pēc kuriem vēlēšanās savi piedāvājumi būtu jāveido partijām un izvēle jāvērtē vēlētājiem. Arī šis process, protams, var nonākt strupceļā. Un tā īstenošanai priekšvēlēšanu gadā arī nav vairs daudz laika. Tomēr pagaidām tas ir variants izejai no strupceļa.