Starptautiskais aizdevums: neatbildētie jautājumi

Gadu kopš Latvijas vienošanās ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju par 7,5 miljardu eiro aizdevumu, šī tēma publiskajā telpā ik pa brīdim izraisa it kā nolemtību - sak, tas jau atkal tas pats, tur jau vairs neko nevar mainīt. Tā nu nav, katra vienošanās ar aizdevējiem ir atšķirīga un variabla, arī tā, par ko virmo kaislības šobrīd. „Kas notiek Latvijā?” vakar uzrādīja dažas versijas, kas būtu arī turpmākas padziļinātas analīzes un virzības vērtas. Pirmkārt, lielāka Latvijas politiķu un amatpersonu atklātība attiecībā uz Latvijas vienošanos ar aizdevējiem ir un paliek viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai panāktu kvalitatīvu politiku. Līdz ar to atbalstāms ir jebkurš atklātības veicinātājs, neatkarīgi no politiskās piederības. Protams, tas neatceļ kritiku, ja šie centieni ir nesavlaicīgi, nekonsekventi un nekonstruktīvi. Ievērojot starptautisko procedūru par vienošanos projektu nepubliskošanu, būtu un ir iespējams, un arī nepieciešams, vienošanos vismaz pamattēzes padarīt par publiskas apspriešanas, nevis tikai politiskā populisma objektu ātrāk nekā parakstīšanas priekšvakarā. Arī tagad.

Otrkārt, publiskajā telpā nu jau ir nonākuši gana daudz formulējumu no vienošanos projektiem, par ko būtu jāskaidro, ko ar to saprot Latvijas politiķi, un kā atšķiras viņu saprašana. Ko konkrēti, izņemot pensionēšanās vecumu, ietver pensiju reforma? Kādiem konkrēti grozījumiem attiecībā uz to jāstājas spēkā jau 2011.gadā. Uz kādiem konkrēti sociālo izdevumu līdz šim par pagaidu pasākumiem pasludinātajiem lēmumiem var attiekties to padarīšana par pastāvīgiem? Uz kādiem konkrēti nodokļiem attiecināms nodokļu reformas jēdziens?

Treškārt, gan no vienošanās ietverto plānu virzītājiem, gan no viņu oponentiem daudz konkrētāk būtu jāizskan gan plāniem, gan to alternatīvām. Vienošanās ar aizdevējiem paredz budžeta deficīta turpmāku mazināšanu, kas, lai kādas būtu budžeta ieņēmumu un izdevumu korekcijas, prasīs vairāk nekā pāris simtus miljonu izmaiņas. Šībrīža prognoze ir 700-800 miljoni divos gados. Kāds ir premjera un finanšu ministra piedāvātais pašreizējā valsts budžeta bāzes izmaiņu koncepts, plānojot aiznākamā gada budžetu? Kādas „budžeta aprises” piedāvā koalīcijas „iekšējā opozīcija” Tautas partija? Kādus konkrētus budžeta ieņēmumus pie kādām likmēm piedāvā Ainārs Šlesers, kurš vakar apsolīja savu plānu februārī? Kādi konkrēti ir turpmāko strukturālo reformu izmērāmie parametri un kritēriji – Dombrovska, Zalāna, Rozentāles, Koķes un citu plānos?

Visbeidzot, par diskusijām un alternatīvām. Jura Rozenvalda pozīcija par sabiedrībai saprotamiem formulējumiem un diskusijām, un Jāņa Ošleja skeptiskais skatījums uz valdības plāniem ar devalvācijas alternatīvu „Kas notiek Latvijā?” vakardienas sarunā uzskatāmi parādīja tās satura un formas rezerves, kas nav apgūtas šajā krīzes pārvarēšanās procesā.
Attiecībā uz saturu, būtu ļoti veselīgi, lai regulāri valdības plāni tiktu testēti kvalitatīvā salīdzinājumā ar alternatīvām. No formas viedokļa, par to, kas notiek vai kas nav noticis ar valdības komunicēšanu, uzskatāmi liecina tas, ka jaunajos vienošanos ar aizdevējiem dokumentos nu jau burtiski pieminēta sadarbība ar sociālajiem partneriem. Tiesa gan, tas tikai vēl saasina šaubīgos jautājumus par pašu sociālo partneru partnerības kvalitāti un konstruktivitāti, kā arī pārstāvniecības paplašināšanas problemātiku. Jo, ja arī sabiedrības vairākums, līdzīgi kā vakardienas aptaujā, uzskata, ka aizdevēji spiež politiķus strādāt, tas nekādi nevar aizstāt pašas sabiedrības pienākumu veicināt politiķiem strādāt labāk, tostarp nestrādājot pēc aizdevēju diktāta.
Protams, galvenais motīvs un galvenais risks nākamajā gadā ir vēlēšanās. Arī iespēja –tieši vēlēšanas var kļūt par atskaites punktu tam, ko un kā nākamajā gadā būtu jādara esošajai un potenciālajai valsts varai arī kontekstā ar aizdevējiem sasolīto. Iniciatora lomu šajā jomā pienāktos uzņemties Valsts prezidentam, kurš aizvadītā gada laikā ar dažādām sekmēm centies veicināt ar starptautisko aizdevumu un krīzes pārvarēšanas saistītos pasākumus. Gan valdības ārkārtas sēdes, gan jautājumu listes partijām, līdzīgi kā tas savulaik notika attiecībā uz premjeriem, gan kāda Saeimas sēde, kurā nevis iniciētu formālas atvainošanās, bet vispusīgi vērtētu to krīzes pārvarēšanas programmu, ko pieņēma pirms gada un papildināja pirms pusgada, gan ārpusparlamenta pasākumi - ir ļoti daudz variantu, kā veidot saturīgu dienaskārtību vēlēšanu gadam, nevis ļauties starppartiju populismam.