Starptautiskais aizdevums: kam zāles, kam blaknes?
Vēl nav rimušās kaislības ap nākamgada valsts budžeta pieņemšanu, kad politiķi „parūpējušies” par pirmssvētku „dāvanu” – kārtējo slepeno vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kā un par ko šajā sakarībā lemj politiķi, kādas ir Latvijas un aizdevēju prasības, kādas ir alternatīvas un turpmākie scenāriji – tie ir šīvakara „Kas notiek Latvijā?” debašu pamatjautājumi.
Kritiskam skatam attiecībā uz notiekošo ir pamats no dažādiem aspektiem, gan pēc satura, gan formas.
Pirmās ziņas par jaunu Latvijas vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju parādījās pirmdienas pievakarē, pēc valdošās koalīcijas politiķu sēdes. Ātri vien medijos noplūda daudz plašāka informācija par vienošanās saturu, nekā premjers uzskatīja par vajadzīgu vēstīt sabiedrībai – budžeta deficīta mazināšana 2011.-2012.gados, tostarp nodokļu nesamazināšana divus gadus, pensionēšanās vecuma paaugstināšana, publiskās un privātās partnerības projektu neīstenošana, un tamlīdzīgi. Otrdienas pēcpusdienā, kad kaislības vēl bija sakurinājusi Tautas partija, atsakoties piedalīties sarunās ar aizdevējiem, valdības sēdes darba kārtībā jautājums par vienošanos ar aizdevējiem parādījās pēdējā brīdī, pat bez nosaukuma, tikai apzīmēts vien ar burtiem „DV”. Plašāka informācija par vienošanās saturu nesekoja arī pēc valdības sēdes.
Neizbēgami rodas medijos jau mazliet izskanējušie jautājumi par šādas politikas un šāda lēmumu pieņemšanas ātruma adekvātumu – sākot no Satversmes burta un gara, beidzot ar demokrātijas pamatprincipiem, kas prasa atbildību atklātības un publiskas argumentācijas formā.
Ja pirms gada lēmumiem par izdevumu samazināšanu un nodokļu palielināšanai bija sava, lai cik strīdīga konkrētos punktos, tomēr loģika attiecībā uz akūtu ekonomikas pārkaršanas ārstēšanu, tad šobrīd turpmāka ieilgusi atdzišana rada, medicīnas terminos runājot, jaunas blaknes – gan attiecībā uz biznesa aktivitāti un starptautisku konkurētspēju, gan sociālo nodrošinājumu. Tāpēc gluži loģiski ir jautājumi par ekonomiskās politikas plāniem gan attiecībā uz valsts budžeta samazināšanas iespējām un kritērijiem 2011.gadā, gan ekonomikas sildīšanas variantiem jau nākamajā gadā. Galu galā, pēc tam, kad daudz runāts par Latvijas privātā sektora kļūdām kreditējoties, būtu loģiski daudz pamatīgāk izvērtēt arī valsts kreditēšanās nosacījumus.
Vēl nāk klāt arī politiskais aspekts - lai kura valdība vai koalīcija šobrīd vienotos ar aizdevējiem, ja vienošanās objekts ir politika aiznākamajā un vēl turpmākajos gados, gaužām apšaubāms ir pilnvarojums šādam lēmumam, ja vēlēšanas notiek jau pēc nepilna gada.
Visbeidzot, protams, līdz ar Tautas partijas atšķirīgo viedokli par valdības lēmuma saturu, komplektā ar Aināra Šlesera izteikumiem par valdības maiņas nepieciešamību nākamā gada sākumā, gluži loģiski sašūpojusies Valda Dombrovska valdības stabilitāte. Šāgada sākumā, pretendējot uz valdības veidošanu, Dombrovskis teica, ka vara ir nomesta pie kājām un neviens to negrib pacelt. Tagad, kad šī nešļava ir pacelta un tiek nesta, vēl un vēlreiz jāatgādina, ka tajā ir starptautiskais aizdevums, kas gribot negribot būs vēl nezināmu gadu skaitu jānes ne tikai varai, bet visai Latvijai.
Raidījumā piedalīsies:
Einars Repše, finanšu ministrs, partijas "Jaunais laiks" valdes loceklis
Raimonds Vējonis, vides ministrs, Zaļo un Zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs
Māris Riekstiņš, ārlietu ministrs, Tautas partija
Ainārs Šlesers, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, LPP/LC priekšsēdētājs
Juris Rozenvalds , politologs, LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns
Jānis Ošlejs, ekonomists, SIA „Primekss” valdes priekšsēdētājs