Protams, te ir pamatīgs nesasniedzama ideālisma bacilis – nekad nav iespējama visaptveroši lojāla un atbalstoša attieksme pret nodokļiem kā tādiem un to maksāšanu. Tomēr situācijā, kad ekonomikas kritums Latvijā ir rekords globālā mērogā, par kārtu apsteidzot pat tik leģendāro Argentīnas krīzi pirms gadiem desmit, šobrīd ikkatra nodokļa mainīšana un arī rezultāti to iekasēšanā ir, bez liela pārspīlējuma, faktors, lai mēs nepazaudētu savu valsti.
Mājokļa nodoklis ar 0,1% likmi un plānu, ka tas dos pašvaldību budžetos papildus 6,5 miljonus latu, vienā vārdā sakot, ir absurds. Šobrīd pieejamie valsts kadastra dati liecina, ka kadastrālās vērtības virs 75 tūkstošiem latu visā Latvijā ir pāris tūkstošiem (!) privātmāju un tikai nedaudz vairāk kā tūkstotim (!) dzīvokļu. Turklāt, tiek solīts, ka nākamgad šīs kadastrālās vērtības samazināsies.
Tātad, pirmdien pieņemtais kocepts paredz, ka vairāk kā 75 latus gadā jaunajā nodoklī samaksās labi ja daži tūkstoši cilvēku. Kas ir murgs, jo pēc dažādas statistikas, sākot no miljonāru sarakstiem, beidzot ar jaunu māju būvatļaujām, auto reģistriem un atalgojumu pētījumiem ir skaidrs, ka Latvijā ir vismaz vairāki desmiti, ja ne visi simts tūkstoši cilvēku, kuru maksātspējai pienāktos sociālās solidaritātes dēļ samaksāt papildus pāris simtus gadā, lai pašvaldībām būtu nepieciešamie resursi sociālo, izglītības, veselības un infrastruktūras lietu risināšanai.
Tiesa gan, nevar arī noliegt to, ka ir pamats tiem, kas aizstāv progresīvās likmes ar neapliekamo minimumu, ja ne pārmest sociālismu, tad jautāt, vai tas ir pareizākais ceļš. Jo, protams, var būt situācija, ka salīdzinoši dārgā mājā mīt krīzes laika bezdarba piemeklēta ģimene ar, piemēram, četriem bērniem. Tikmēr mazāk vērtīgā mājā mīt bezbērnu iedzīvotājs, kurš turpina strādāt un labi pelnīt. Skaidrs, ka solidārais taisnīgums pienākas vairāk prasīt no pēdējā, taču te nelīdzētu progresīvās likmes, bet gan pašvaldības realizēti taisnīgi atvieglojumi.
Jebkurā gadījumā gan – ja kadastra vērtības būtu tuvinātas tirgus vērtībām, kā savulaik tika solīts, tad potenciāli iekasējamā summa arī pie 0,1% būtu nopietnāka. Tāpēc arvien atklāts ir jautājums par šo vērtību noteikšanas metodiku. Tomēr, galvenā problēma ir pavisam kas cits. Atcerēsimies, ka sākotnēji tika plānots un aizdevējiem atklāti apsolīts iekasēt ap 50 miljoniem. Šie miljoni ieņēmumu plānā nekur nav pazuduši. Tagad mājokļu nodokļa totālās samazināšanas dēļ tos paredz iekasēt, vēlreiz samazinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu, kā arī atvieglojumus par apgādībā esošajiem, un vēl paģērot papildus nodokļus no uzņēmumu automašīnu izmantošanas, kuru izpildes efektivitāti vēl grūti prognozēt. Faktiski, šķietami sociāli taisnīgais mājokļu nodokļa minimums ir cena par to, ka daudz smagāks antisociālais sitiens ir visiem tiem strādājošajiem, kuru ienākumi jau šobrīd ir uz kritiska minimuma robežas vai zem tā, jo nodokļu slogs tieši viņiem palielinās un faktiskie ieņēmumi samazinās.
Šķiet, publika to vēl īsti nav apjautusi, bet, kad tas notiks, visticamāk, valsts (uzsveru, valsts, ne jau politiķi!) pazaudēs vēl daļu tai uzticīgo solidarizēties un nodokļus maksāt gribētāju. Nemaz nerunājot par to, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem neatrisinātais jautājums par ienākumu un mantas deklarēšanu vēl arvien rada „dubulto dibenu” nodokļu maksāšanas (ne)vienlīdzībai un labu augsni ēnu ekonomikai. Taču par tādiem jautājumiem kā, piemēram, no Latvijas aizplūdušā pašmāju „pelēkā” kapitāla atgriešana un ēnu ekonomikas mazināšana cīnoties nevis ar sekām, bet ar cēloņiem ar nodokļu instrumentu palīdzību, no deklarācijām līdz nodokļu amnestijām – tāda mēroga spriešanu nedzird ne no finanšu ministra, ne no citiem politiķiem, ne no Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja.
Konflikts starp finanšu ministru un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru nupat jau kļūst par „gladiatoru cīņu”, jo publika nejaudā izsekot saturam, lai gan pēc būtības tas ir visnotaļ neviennozīmīgs. Protams, ļoti apšaubāmi izskatās precedenti, ka augstos amatos ir cilvēki, kuru reputāciju aizēno, VID vadītāja vārdiem otrdienas intervijā runājot, „nelāgas darbības”. Un arī neskaitāmas preses publikācijas, arī ne tik senās Valsts kontroles revīzijas par VID darbu neliecina, ka viss ir labākajā kārtībā. Tāpēc vēl jo apšaubāmāka ir Dzintara Jakāna pašpārliecināti formālā atrunāšanās ar likuma pantiem, neslimojot ar paškritiku, un arī izvairoties sniegt publiski uzskatāmus kritērijus, kas viņaprāt ļautu novērtēt, ka VID darbs ir pilnvērtīgs, efektīvs, taisnīgs un ar tendenci uzlaboties.
Tai pat laikā finanšu ministra kritikā dominē politiskās retorikas stils, kas, acīmredzot, birokrātiskām konsekvencēm var būt nepietiekams. Vienlaikus ir uzskaitījums par to, kurš rīkojums vai kura rezolūcija nav izpildīta, un kā ministra prasītais konkurss nav organizēts. Tai pat laikā arī no šīs otras, Einara Repšes puses gribētos dzirdēt gana konkrētu, bet plašāka mēroga vērtējumu – gan par to, cik liels īsti ir pretenziju saraksts par VID ģenerāldirektora personiski pieņemtiem lēmumiem, un kādi ne tikai personāliju, bet arī VID kā organizācijas darba rezultāti vai to trūkums ir pamats vienai vai citai reorganizācijai un kādi jauni rezultāti tās rezultātā sasniedzami. Un, līdz ar to – kam kādā amatā kas jādara, bet kam jāmeklē darbs citur. Pretējā gadījumā šis process draud ieilgt un, iespējams, beigties bez kardināliem rezultātiem, kam neizbēgami sekos slikta „pēcgarša” – jau neatkarīgi no tā, kurš kurā amatā paliks. Protams, šī pēcgarša būs arī nodokļu maksātājiem un VID darbiniekiem, kas nez vai veicinās sekmīgāku nodokļu maksāšanu un iekasēšanu. To pašu nodokļu, kuru maksāšanas un iekasēšanas cena ir mūsu ekonomika, drošība, labklājība, izglītība, veselība, kultūra, un tā tālāk. Īsāk sakot – valsts.