„Diena” vakar un citādāki mediji rīt

Līdzīgi kā naudas trūkums veselībai un izglītībai, gan no valsts, gan no privātā budžeta kopumā, šobrīd kļūst par draudu novājināt gan šo nozaru pakalpojumus, gan pakalpojumu saņēmēju veselības un izglītības līmeni, tāpat arī medijos, iespējams, epopeja ar „Dienu” ir tikai viens no kritiskajiem punktiem gan mediju dzīvotspējai, gan sabiedrības pilnvērtīgai informētībai – šāda „pēcgarša” radās pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?” par šo tēmu. Te sasaistās gan komerciālais, gan cilvēciskais faktors. Reklāmas tirgus un iedzīvotāju maksātspējas kritums, kā arī sabiedrības „datorizēšanās” visu drukāto presi Latvijā var novest ja ne pie tādiem ieņēmumu un tirāžas zaudējumiem kā „Dienai”, kā rezultātā zviedru investori izlēma par pārdošanu, tad pie komerciālo rādītāju krituma gan. Iespējamo konsekvenču nav daudz – virzīties no drukātā uz elektronisko formātu, kur gan konkurence jau ir pamatīga, dominē „vieglais” formāts, bet nekas neliecina par lielu panākumu iespējām, vai arī kardināli samazināt redakciju izmaksas un meklēt citas iespējas kā atgūt ieguldījumus. Jau pēc raidījuma viens no dalībniekiem vakar ļoti precīzi formulēja, ka privātam medija īpašniekam pamatā vienmēr būs divi motīvi – bizness vai intereses. Priekšvēlēšanu gadā otrā alternatīva ir īpaši bīstama no objektivitātes viedokļa, ņemot vērā vairāku mediju īpašnieku tuvinājumu politiskajiem procesiem. Turklāt, žurnālistiem paaugstināta bezdarba situācijā pašsaglabāšanās instinkts var veicināt pat ne pasūtījuma darbus, bet vienkārši pašcenzūru. Bet sabiedrībai, rūpēs par dienišķo iztikšanu, visi šie procesi interesēs krietni mazāk. Rezultātā stāsts vairs nebūs par to, kuram žurnālistiskajam piegājienam un izpratnei par lietām ir lielāka taisnība – „Dienā”, „Latvijas Avīzē”, „Neatkarīgajā” vai „Citā Dienā”, bet vienkārši par to, ka būs par maz resursu, motīvu un iespēju pilnvērtīgai taisnības meklēšanai un tās kļūšanai par „produktu” mediju tirgus izpratnē. Runājot vakardienas diskusijas līdzībās, desa būs svarīgāka par avīzi.

„Dienas” epopejā vēl arvien ir pamats dažādām versijām – no sazvērestības teorijām līdz komercijas banalitātei. Ir sava loģika versijā, ka, ja līdzšinējie īpašnieki gribējuši „nosviest” Latvijas (un, potenciāli, arī Baltijas) aktīvus, un kompānija pārņemta par parādu tiesu, tad tipogrāfijas un nekustamā īpašuma cena, ja ne šodien, tad perspektīvā padara šo darījumu par pircējam izdevīgu pat ja laikraksts kļūst par otršķirīgu figurantu mediju vidē vai vispār aiziet pa skuju taku. Ir loģika arī abās versijās par to, kāpēc nenotika laikrakstu atpirkšanas darījums starp nu jau aizgājušo redakcijas vadību un izdevniecības jauno vadītāju – vai piedāvājums bija nesamērīgi neizdevīgs pārdevējam, vai arī nepārdošana ir motivēta ar vēl kādām nekomerciālām interesēm. Kuras, citastarp, varēja parādīties pie apvāršņa nevis sākotnējās pārdošanas laikā līdz jūlijam, bet turpmākajos aizvadītajos trīs mēnešos.
Protams, jaunās vadības un jauno īpašnieku klusēšana vai ļoti izvairīgā rīcība publiskā saziņā vairo šaubas un aizdomas. Stāsts par to, kas notiek ar žurnālistiku „Dienā”, jāpiekrīt, vēl nav tikai vakardiena, bet tuvākā nākotne. Lai gan, ar piebildēm, ka ar šādu imidžu realizēt veiksmīgu abonēšanas kampaņu ir neiespējamā misija, savukārt atrunas, ka nav jauno īpašnieku un vadītāju ietekmes, ir diezgan panaivas – ar šķietami objektīviem lēmumiem par naudu un administratīviem jautājumiem redakcionālo neatkarību var ietekmēt daudz smalkāk, nekā ar tiešu cenzūru.

Manuprāt labums no ļaunuma „Dienas” skandāla gadījumā ir tas, ka notikušais rada pamatu publiskajā telpā runāt par mediju mērķiem un uzdevumiem, atbildību, ideoloģiju, redakcijas politiku un tamlīdzīgi. Šai tēmai pienāktos turpināties ar daudz kvalitatīvāku spriešanu un lēmumiem arī par sabiedrisko mediju nākotni Latvijā. Bet tas ir atkarīgs gan no visu mediju vides, gan pārējās sabiedrības un tās organizēto grupu tālredzības, jo politiķu attieksme pret šīm lietām, kā liecina līdzšinējie gadi, ir nesamērīgi neieinteresēta, ciniska un mazkompetenta.