Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.08.2019.
 

500 miljoni – aizdevējiem un pašiem sev

Valsts budžets`2010

08.10.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 6
Pēc Eiropas Komisijas skarbajiem uzbraucieniem Latvijai par solījumu nepildīšanu, var teikt, ka atkal esam līdzīgā situācijā kā decembra un jūnija budžeta grozījumu nakts priekšvakarā. Ir pāris atšķirības – nakts vietā ir dažas nedēļas, jo valsts maksātnespēja nedraud vistuvākajā laikā, bet gan pēc vairākiem mēnešiem. „Kas notiek Latvijā?” vakar faktiski bija atskaites punkts domāšanai par to, kādas Latvijai ir iespējas un riski, trešajā mēģinājumā pārskatot krīzes pārvarēšanas plānus, (ne)atkārtot iepriekšējo divu gadījumu kļūdas.

Sestdien pieņemtie valdības jeb valdošās koalīcijas lēmumi par nodokļu palielināšanām un budžeta samazināšanām bija politiskais kompromiss, galvenokārt, tomēr, ne jau tāpēc, lai sasniegtu 8,5% budžeta deficītu un uzrādītu to aizdevējiem. Būsim reālisti, tas vienkārši bija mazākais ļaunums starppartiju ķīviņu rezultātam. Bet nez vai valstij. Jo līdz pat šim brīdim nav pārliecinošu argumentu, piemēram, ka mājokļu nodokļa neieviešana, atalgojuma sistēmas neizveidošana un straujāku valsts pārvaldes reformu nerealizēšana būtu kompromiss, pie kā politiķi būtu nonākuši sarunās ar sabiedrību, nevis viens ar otru.

Sekoja Eiropas Savienības prezidējošās un vienlaikus Latviju kreditējošās valsts Zviedrijas politisko līderu un Eiropas Komisijas komisāra kritika, ka Latvija nepilda savas saistības, nesamazinot budžeta deficītu par 500 miljoniem latu. Var jau teikt, ka zviedri un briselieši ir nelieši, kas realizē savas intereses uz mūsu paverdzināšanas rēķina. Protams, dažādas ģeopolitiskas un komerciālas intereses citām valstīm pret Latviju ir. Tomēr tas nemaina skaudro realitāti – ja mēs paliekam pie pozīcijām, ko valdība pieņēma sestdien, tad valsts budžeta izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem vairāk nekā par 600 miljoniem. Tas ir – pie optimistiskām ieņēmumu prognozēm. Plus vēl pašvaldību budžetu deficīti vismaz pāris simti miljonu. Turklāt mūsu iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju globālā mērogā un pat salīdzinot ar kaimiņiem ir, maigi sakot, viduvējs, iedzīvotāju skaits turpina samazināties, bet novecošanās - palielināties. Ņemot vērā to visu un budžeta nesabalansētību jau kuro gadu pēc kārtas, un turpmāko gadu perspektīvas, valsts ārējais parāds jau tuvākajos gados draud pārsniegt sapratīgas robežas.

Protams, ja mēs atsakāmies no vienošanās ar kreditoriem un turpmākā aizdevuma, tad ir cita aina. Visticamāk, ka budžeta izdevumu divas vai trīs reizes skarbāka samazināšana nebūtu iespējama, līdz ar to seko lata devalvācija, kas samazina pensijas un algas automātiski, un daudz skarbāk nekā līdz šim. Bet var tikai zīlēt, kādā proporcijā seko cenas, un vai šis solis ļauj atdzīvināt ekonomisko aktivitāti un eksportu, lai budžeta ieņēmumi atkal ļautu finansēt pašreizējos izdevumus kaut pēc vairākiem gadiem.

Ja atgiežamies šodienas realitātē, tad retoriskais jautājums ir un paliek – vai pamatīgāka budžeta revidēšana un pašu parakstīto plānu pildīšana vairāk, nekā līdz šim, ir vajadzīga aizdevējiem, vai tomēr mums pašiem. Un, ja mums pašiem, vai mēs apzināmies, kur un par kādu cenu var būt mūsu iespēju robežas, īstenojot vēlmes saglabāt vienlaikus augstu sociālo nodrošinājumu, zemus nodokļus, aktīvu ekonomikas sildīšanu un plašu „neražojošo” publisko sektoru. Dažas smagnēji it kā iesāktās reformas vēl arvien nevar slavēt kā tādas, kuru ietvaros būtu skaidri redzami sasniedzamie rezultāti un atskaites punkti. Līdzšinējie valdības un tā saukto sociālo partneru kopdarbības mēģinājumi šobrīd no cerētā efekta pārvērtušies par defektu, un kā nospēlēta plate arvien skan labi zināmu frāžu atkārtošana. Tikmēr visu līmeņu gan publiskās, gan kuluārsarunās atklājas, ka tālu no vēlamā ir tie reformu procesi, kam nav vajadzīgi lieki izdevumi, bet kuri tik ļoti varētu dot rezultātu, un kas vienā vārdā saucas – birokrātijas mazināšana.

Bet tieši caur šo aspektu, iespējams, atklājas visdziļākais krīzes cēlonis – birokrātijas džungļi un koalīciju kolektīvajā bezatbildībā plauksotšie politiskie „jumti” bija un vēl arvien ir galvenā augsne tai visu līmeņu korupcijai, kuras rezultāts ir gan politiskā krīze un sabiedrības neuzticēšanās varai, gan nodokļu nemaksāšana un tiesiskuma robi, gan daudz kas cits. Īsāk to mēdz saukt par valsts nozagšanu. Tās rezultāts ir arī sadārdzinātās valsts pārvaldes un publiskā sektora izmaksas, ja tajās jāiekļauj kreisā „pievienotā vērtība”. Pie vainas pie tā, vairāk vai mazāk, ir ja ne visas, tad ļoti daudzas, tā teikt, Latvijas fiziskās un juridiskās personas. 500 miljonu matemātiska mazināšana, protams, lielas pozītīvās pārmaiņas nenesīs. Bet arī politiķu un ierēdņu, vienalga – Briselē vai Rīgā, pašmērķīga lamāšana būs tikai putu kulšana. Stāsts arvien, tāpat kā decembrī un jūnijā, ir par valsti un pārmaiņām tajā. Ne tikai izmaiņām budžetā un arī ne izmaiņām politikā, ar to saprotot tikai mazskaitlīgo partiju pozicionēšanos, bet arī sabiedrībā, tās rīcībā un attieksmē, gan ar vārdiem vai darbiem, gan materiāli un morāli piedaloties valsts funkcionēšanā un, gluži vienkārši, atgūstot nozagto valsti.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: