Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 11.12.2019.
 

…un pēc tam arī izlasīsim valdības ārkārtas sēdes protokolu

Valda Dombrovska valdības

17.09.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
„Kas notiek Latvijā?” debašu mērķi vakar bija izvērtēt valdības ārkārtas sēdes gan formu, gan saturu, un, kontekstā ar to, dot scenārijus gan sabiedrisko, gan politisko procesu attīstībai. Manuprāt šīs diskusijas galvenais „pienesums” bija redzējumu un dažādo alternatīvu mērogs un spektrs. Jo tieši tas, šķiet, visvairāk pietrūka otrdienas sēdē.
Daudzi un dažādi fakti, no anonīmas socioloģijas līdz Bauskas tilta precedentam, liecina, ka sabiedrībā nu jau gana ilgstošās krīzes dēļ aug spriedze, neiecietība pret varu un neuzticība tai, arvien biežāk vairs pat nešķirojot, ko varneši runā un dara. Tāpēc nesaraujami saistāmi vērtējumi par valdības sēdē darīto un neizdarīto gan no satura, gan formas viedokļa – sākot no leksikas un darbības stila, beidzot ar jautājumiem par politisko un valsts pārvaldes sistēmu, ekonomisko politiku un valsts ideoloģiju. Jo arī sarežģītas lietas jāvar pateikt vienkāršos vārdos. Bet sarežģītās lietas nevar vienkāršot un izraut no konteksta.
Protams, tas nenozīmē, ka konkrētie apskatāmie subjekti nav veselības un izglītības sistēmas, sociālais nodrošinājums, struktūrfondi un valsts budžets. Tomēr tas neizslēdz, ka par to visu tiek runāts gan sabiedriski cilvēciskāk, gan valstiski fundamentālāk. Ar piebildi, ka vairāki no šībrīža politekonomiskās un draudošās humanitārās krīzes iemesliem un risinājumiem būtu apspriešanas objekts arī Saeimā un prezidenta pilī, jo tie vairs nav valdības kompetences jautājums. Saeimā, jāatzīmē, pagājušās nedēļas ārkārtas sēdē par starptautiskā aizdevuma nosacījumiem arī netika izvērstas debates gana plašos mērogos, paliekot tikai skaitļu un politiķu savstarpējo attiecību kategorijās.

Gan skaitļu, gan morāles kategorijas šobrīd acīmredzami signalizē, ka, lai cik akūts ir jautājums par nākamā gada budžetu algām un darbavietām, šīs lietas ir jāapspriež caur kopējo valsts politiku saistībā ar starptautiskā aizdevuma nosacījumiem un tiem krīzes pārvarēšanas plāniem, ko it kā paši sev, bet patiesībā aizdevējiem, esam sastādījuši. Paralēls, taču, protams, ne tik ātri virzāms, tomēr neapejams ir jautājums par valsts pārvaldi – sākot no politiskās sistēmas, beidzot ar izpildvaras komplektēšanu, organizāciju un atbildību. Un procesam tikai par labu varētu nākt alternatīvas, piemēram, starp vēlēšanu sistēmas maiņu un valsts iekārtas principu maiņu, palielinot prezidentūras pilnvaras. Bet skaidrs, ka valsts stiprība nekad nebūs pietiekama, ja labi sasniegumi būs tikai finansiālajās kategorijās, bet demokrātijas pamatprincipi pieklibos. Protams, vēl dziļāks un smagāks ir jautājums par to netaisnīguma sajūtu sabiedrībā, kas ir mežonīgā kapitālisma laika rezultāts, un kam tuvāka ir atriebības, nevis izlīguma morāle.
Neizbēgami, šajā kontekstā risinājumu meklējumi saistās ne tikai ar līderību un rutīnas izskaušanu varā, bet arī ar inciatīvām un attieksmi visdažādākajās nepolitiķu grupās – politiķu rīcība, līdz ar to valsts visdažādākā politika ir un būs atkarīga gan no tā, kā partijas un varas centri viens otram un publiski veido dienaskārtību, gan no tā, cik spēcīgi un cik saturīgi spiedienu uz politiķiem realizēs vēlētāji.

Protams, var teikt, ka šī visa ir tukša samudžināta muldēšana, ir vienkārši jāsakārto valsts saimniecība un skaidri jāpasaka, kāds ir valsts attīstības plāns. Nu ko, pateiksim tā, un pēc tam arī izlasīsim otrdienas valdības ārkātas sēdes protokolu. Paradokss ir tajā, ka nevar teikt, ka tur nekā nav un sēdei nav rezultātu. Ir daudzi desmiti protokola punkti, kas dokumentē lēmumus, jau it kā kārto saimniecību un lauž ceļus uz plānu. Greizums tajā visā ir tas, ka 500 miljonu budžeta deficīta samazinājuma ceļus aiz šiem punktiem nevar saskatīt un lielākā daļa lēmumu ir par projektu sagatavošanas termiņiem oktobrī, novembrī un decembrī – laikā, kad nākamgada valsts budžetam jau jābūt izstrādātam, un to sāks ķidāt starptautiskie aizdevēji. Un jau šobrīd ir skaidrs, ka sabiedrība to nepieņems - ne tikai konkrētā satura, bet arī augšminētā mēroga un spektra nepietiekamības dēļ.
Varbūt tas, kas ārkārtas kārtībā būtu jāizdara tūlīt pat un kas vienā punktā būtu jādefinē visu garo protokolu un atskaišu vietā – mēneša laikā jāizstrādā alternatīvs krīzes pārvarēšanas un valsts attīstības plāns, ņemot vērā alternatīvas versijas par ekonomikas atveseļošanu, reformām valsts pārvaldē un dažādās nozarēs, un šis plāns kā alternatīva jāiesniedz arī starptautiskajiem aizdevējiem, pirms steidzam pabeigt nākamgada budžeta projektu saskaņā ar līdzšinējo plānu?


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: