To, ka notiekošais nav uzskatāms par nopietnu strukturālu reformu, pauda arī Pašvaldību savienības valdes locekle un Jaunpils novada domes priekšsēdētāja Ligita Gintere. Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane (LPP/LC) savukārt atzina, ka konceptuāli mēs ejam pareizā virzienā, taču kritizēja nepieciešamību veikt svarīgas darbības divarpus nedēļu laikā un skaidroja, kāpēc aprīlis bija pēdējais laiks, kad reformas varēja pasludināt. T.Koķe uzsvēra, ka mēs pašreiz esam tikai „ceļa sākumā” un šajā mācību gadā tiks izvērtēts, kurām skolām ir ilgtspēja un kurām nav.
Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs Modris Krieviņš norādīja uz to, ka neviens nav pateicis, vai iepriekšējā sistēma bija slikta vai laba no pedagoģijas, nevis no finansējuma viedokļa. Bet Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Rita Kaša pauda viedokli, ka krīze piespieda pieņemt nepopulārus politiskus lēmumus, kas bija nepieciešami savlaicīgām strukturālām reformām, bet ko līdz šim valdības nespēja pieņemt. Viņa arī iemeta akmentiņu arodbiedrību dārziņā, norādīdama uz labi organizēto skolotāju spiedienu uz politiķiem.
Biedrības „Pro Futuro” valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece izteica šaubas par to, vai notiekošais ir reforma pēc būtības vai tikai finanšu reforma, kurai nav nekāda sakara ar kvalitātes uzlabošanu. T.Koķe apgalvoja, ka reformu mērķis tomēr ir tieši izglītības kvalitātes uzlabošana, efektivizējot finanšu resursus, taču viņa bija spiesta atzīt, ka runa ir par līdzekļu ieguldīšanu kvalitātē – tad, kad nozarē parādīsies līdzekļi, ko kaut kur ieguldīt.