Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.10.2019.
 

Latvijas Forums: Slīcēji, naivie un apmierināts prezidents

Valsts attīstība video_f

31.05.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 8
Latvijas Forums, kas sestdien notika Rīgā un vēl 11 Latvijas pilsētās, bija izsludināts kā sabiedrības pašorganizēšanās iniciatīva, lai iniciētu pārmaiņas Latvijā krīzes laikā. Protams, pašiniciatīva ir noderīga lieta, un lokāli tā var daudz palīdzēt, tomēr kopumā tā nevar aizstāt valsts pamatfunkcijas un pārvaldes sistēmu. Jautājums par to, vai šī foruma iniciatori un citi, kuriem it kā rūp krīzes pārvarēšana, ir gatavi fundamentālām pārmaiņām valstī, un kādām tieši, arī pēc foruma paliek neatbildēts.

Kā foruma idejas autors tiek deklarēts Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šo ideju realizēja Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) virsvadībā, piedaloties vēl vairākām organizācijām. SAK vadītājs profesors Roberts Ķīlis trešdien „Kas notiek Latvijā?” debatēs, runājot par forumu, kā vienu no versijām pieminēja nepieciešamību pēc jaunas vienošanās starp sabiedrību un varu jeb „new deal”, izmantojot kādreizējā ASV prezidenta Rūzvelta radīto terminu.

Šī raksta autors savulaik, pirms vairākiem mēnešiem, ir piedalījies „ideju vētrās” par iespējamu jaunu forumu vai citiem krīzes pārvarēšanas pasākumiem nestandarta jeb ārkārtas formās. Domājot par to, kas noticis Latvijas politekonomikā, ar savu versiju uzstājos arī sestdien Rīgas forumā. Šī versija vai vismaz daži citāti no tās ir guvuši plašu rezonansi medijos, tāpēc šajā rakstā gribu precizēt šo redzējumu, lai nerastos neadekvāti interpretējumi.

Sabiedrības iniciatīvas un pašorganizēšanās var būt gan būtiska „tautas balss”, kurā varai prasa ieklausīties, gan tikai „salmiņš” slīcējiem, kuru glābšanās tomēr paliek pašu ierobežoto iespēju robežās. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi ar dažādām publiskām runāšanām un apspriešanām dažādos foruma tipa pasākumos, kuros sanākuši desmiti un simti cilvēki ar labu gribu un priekšlikumiem, kas tā arī palikuši, labākajā gadījumā, uz papīra, Latvijas Forumam ir un paliek risks palikt vienam no šādiem „tvaika nolaišanas” pasākumiem. Par kuru ietekmīgi valsts politekonomisko procesu veidotāji labākajā gadījumā diez ko neliekas ne zinis, bet sliktākajā gadījumā, izmantojot „latvijiešu” vientiesību un lētticību, izmanto to savā labā kā piemēru, cik ļoti demokrātiski esam.

Iespējams, ka ilgā politiskās evolūcijas un ekonomikas pārstrukturēšanas ceļā Latvija varētu veiksmīgi pārvarēt visas tās problēmas, ko raksturo totālā uzticības krīze, netaisnīguma sajūta pēc „mežonīgā kapitālisma” gadiem, hroniska etniskā pretīmstāvēšana, par valsts nozagšanu nosauktā augstākā līmeņa korupcija un oligarhijas bubulis gan politikā, gan ekonomikā, gan tiesu sistēmā, dažāda līmeņa kvalitāte medijos, un tamlīdzīgi. Iespējams, sabiedrības vairākums tiktu galā ar savu naidu, pašcenzūru vai tuvredzību. Taču šībrīža krīze nedod šādu laika handikapu, tā rada nepieciešamība pieņemt ātrus un kardinālus lēmumus, bet to neļauj konfrontācija starp dažādām politiskajām, sociālajām un interešu grupām.

Jāatgādina, ka starptautiskā aizdevuma viens no nosacījumiem bija tas pats, par ko daudz runāts, kritizējot varu - plašs atbalsts krīzes pārvarēšanas plāniem un reformām. Atbalsts gan politiķiem, gan atbalsts no tā saucamo sociālo partneru puses. Sagaidot daudz piesaukto uzticības krīzes mazināšanu. Gada sākumā, īsu brīdi izskanējusi, noplaka ideja par izlīguma valdību, un turpmāk tas, kas praksē notiek, nekādi nav nosaucams par ceļu plašas vienprātības virzienā. Saskaņas nav pat valdības ietvaros, kur nu vēl attiecībās ar opozīciju un sabiedriskajām organizācijām. Uzņēmēji runā par nespēju attīstīt biznesu, tauta runā par prombraukšanu no Latvijas. Savukārt par oligarhiem dēvētie, starp kuriem odiozākie vienlaikus vēl arvien ir parlamentā visplašāk pārstāvēto un valdību veidojošo partiju dibinātājs vai premjera kandidāts, uzstājas ar tekstiem, kas būtiski atšķiras no viņu partijas vai apvienības plāniem - lata devalvāciju un citiem. Mediji šo visu pretīmstāvēšanu vēl paspilgtina. Haoss, maigi izsakoties.

Uz šī fona piedāvātā risinājuma versija ir vismaz lielākās daļas augšminēto – politiķu, dažādu sabiedrisko grupu un organizāciju, dažāda ranga uzņēmēju, oligarhu, akadēmiķu, mediju, un tamlīdzīgi – kopēja publiska vienošanās deklarācijas jeb memoranda formā, par valsts un sabiedrības līdzšinējām kļūdām un turpmākajiem mērķiem, pārvarot krīzi. Šāda vienošanās, kuras iniciatori, piemēram, varētu būt trīs aizvadīto divu gadu desmitu Latvijas prezidenti, ļautu sabiedrībai mazināt šaubas par dubultstandartiem, kas valda valstī. Šāda vienošanās, necenšoties novērst nenovēršamo – domstarpības starp dažādu problēmu risināšanas risinājumu detaļām, dotu novērtējumu tam, kas ir noticis „mežonīgā kapitālisma” gados, definētu, ciktāl tas ir novēršams vai norakstāms, kā arī dotu atskaites punktus vismaz dažiem turpmākajiem pamatpostulātiem – par nacionālo un demogrāfisko mērķi, par ekonomisko un sociālo sistēmu, par tiesiskumu un taisnīgumu.

Protams, ir pamatīgs risks, ka šāda vienošanās arī būtu tikai deklaratīvs papīrs. Lai vienošanās iegūtu pietiekamu „svaru”, to būtu jāakceptē gan tiem, kam ir politiskā un ekonomiskā vara un ietekme, gan formāla, gan neformāla, gan arī tiem, kam ir dažādu plašu sabiedrības slāņu un grupu pārstāvības mandāts, popularitāte vai uzticība tautā. Skaidrs arī, ka šādas vienošanās jeb izlīguma motivācija nez vai būtu tikai labā griba. Tāpēc šī priekšlikuma ilustrācijā, uzstājoties Latvijas Forumā, bija arī tā versija, kas guva īpaši lielu mediju uzmanību, ka viens no risinājumiem, lai nonāktu līdz šādam pasākumam, proti, „burkāna un pātagas” princips attiecībā pret tiem, par kuru nepublisko lomu un ietekmi politisko lēmumu pieņemšanā, valsts īpašumu dalīšanā un tamlīdzīgi, balansējot uz likuma un demokrātijas robežas, ir šaubas gan sabiedrībā, gan drošības un tiesībsargājošajās iestādēs.

Ir iespējama dilemma. Viena alternatīva - gan konkrēti ar politisko un ekonomisko ietekmi apveltīti cilvēki, gan sabiedrība un valsts struktūras izrāda savstarpēju pretimnākšanu un vienojas par spēles noteikumu maiņu, tostarp ar materiālā formā izmērāmu kompromisu noslēdz sākotnējā kapitāla uzkrāšanas posmu, piemēram, nodokļu amnestijas formā legalizējot kapitālu, ieviešot nulles deklarācijas un darbotiesspējīgu legālās prezumpcijas principu. Otra alternatīva - tie, kuriem ir šaubas, sabiedrībā un varā, koncentrē visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai kontrolētu „pelēko kardinālu” vai „krusttēvu” līdzšinējo un turpmāko darbību un par jebkuru sīkumu sauktu pie atbildības un, vienkāršoti runājot, ieliktu cietumā. Te varētu būt runa ne tikai par diviem vai trim cilvēkiem, bet vismaz vairākiem desmitiem jaunāko laiku miljonāru, valsts pasūtījumu dalītāju, lielākos partiju sponsoru un tamlīdzīgi, ko gan tautas, gan arī politologu leksikā dēvē par oligarhiju. Vienošanās nenozīmētu amnestiju par visiem grēkiem, tomēr tas būtu sava veida darījums, kas ļautu nedzīvot paralēlās realitātēs. Un nevajag pārsteigties ar nosodījumu par prettiesiskumu - drošības iestādes daudzviet demokrātijas ietvaros īsteno nerakstītas vienošanās un darījumus ne tikai ar ekstrēmistiem un noziedzniekiem, bet arī ar biznesmeņiem un citu nozaru darboņiem, lai panāktu valsts stratēģisko interešu realizāciju. Ne saskaņā ar kriminālprocesu, krimināllikumu vai komerclikumu, bet ar, tā teikt, operatīvām metodēm. Bet, kas būtiski - likuma ietvaros.

Protams, šāds viens solis nav panaceja un nav vienīgais pareizais ceļš. Bet, ja ne šis, kāds tad? Gan šajā, gan citos variantos, Latvijā ir nepieciešamas neskaitāmas gan likumdošanas, gan politiķu sastāva, gan valsts budžeta un citu lietu maiņas un reformas. Tikai līdz šim šādām būtiskām pārmaiņām līdzšinējā lietu kārtībā atkal un atkal pietrūkst vienojošs pamats.

Diemžēl Valsts prezidents Latvijas forumā gan ievada, gan noslēguma runās meta līkumu jautājumiem par fundamentālu aizvadītās divdesmitgades pārvērtēšanu un turpmākajiem mērķiem. Lai gan viņa ievadā izteiktais apgalvojums, ka aizvadīto divdesmit gadu laikā visi šeit cēluši valsti pēc labākās sirdsapziņas, tika pāris reizes apšaubīts un diskusiju laikā arī vairākkārt izskanēja aicinājums formulēt valsts ideoloģiju un mērķus, Valdis Zatlers neuzskatīja par vajadzīgu uz to atbildēt. Neskatoties uz visiem šaubīgajiem apsvērumiem, savu noslēguma runu viņš sāka ar paziņojumu, ka viņš ir apmierināts ar notikušo, lai gan nez vai viņa apmierinātība būtu galvenais kritērijs. Turpinājumā Valdis Zatlers runāja vairāk kā politiskais komentētājs, vispārīgas jābūtības aprakstot pirmās personas daudzskaitlī, starp kurām viens no nedaudzajiem personiskajiem novērtējumiem bija ļoti aizvainojošs apgalvojums, ka tie, kuri ir aizbraukuši no Latvijas, ir patērētāji. Savukārt tā arī palika nepateikts, vai Valsts prezidents pats personiski tuvākajā laikā, neskaitot forumu idejas, grasās vēl kaut ko darīt, lai pēc būtības panāktu krīzes pārvarēšanu Latvijā. Tas, protams, neizslēdz versijas, ka risinājumu iniciatori var būt arī citi.

 

Video: Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis skaidro, kāpēc vajadzīga sabiedrības pašorganizēšanās, uz ko vērsta arī jaunā sabiedrības pārmaiņu kustība Latvijas Forums. R.Ķīlis norāda, ka Stratēģiskās analīzes komisija apzināti nepozicionējas pret valdību, tieši otrādi, daudzas lietas notiek komisijas iepriekš ieteiktajos virzienos. Taču viņš uzsver pārvaldības un lēmumu pieņemšanas inerci un atklāj savu sajūtu, ka cilvēki varētu vilties, ja tagad izvirzītu priekšlikumus un domātu, ka valdība spēs ātri tos pieņemt. R.Ķīlis aicina izveidot un parakstīt jaunu vienošanos starp varu un sabiedrību. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 27.05.2009.)



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: