Tomēr minētajām iecerēm ir vismaz vairāki trūkumi. U.Augulis pats atzina, ka notiek kavēšanās un ES fondus nevar iedarbināt tik ātri, kā gribētu. Turklāt, pēc viņa aprēķiniem, ar papildus 20 miljoniem latu valsts caur pašvaldībām spēs nodarbināt līdz 40 000 cilvēku, šajā laikā viņiem maksājot stipendiju. Taču statistika liecina, ka jau šobrīd bezdarbnieku, kuri nesaņem bezdarbnieka pabalstu, ir apmēram 60 tūkstoši jeb puse no visiem bezdarbniekiem. Turklāt tie ir tikai oficiāli reģistrētie bezdarbnieki, šogad prognozē tālāku bezdarba līmeņa paaugstināšanos un rudenī pēc deviņu mēnešu ilgas pabalsta saņemšanas bez iztikas līdzekļiem var palikt liela daļa šībrīža bezdarbnieka pabalsta saņēmēju. Tas viss liecina, ka ar ministrijas ieplānotajiem pasākumiem varētu nepietikt, un šobrīd ministrija vēl arī nav izpaudusi detalizētu informāciju par ES fondu izmantošanas plāniem.
Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egīls Baldzēns pauda līdzīgu pieeju bezdarbnieku jautājuma risināšanai – viņš norādīja, ka lielajam bezdarbnieku daudzumam mēs neatradīsim „ne subsidētas, ne tādas, ne citādas” darbavietas un ir jāpiedāvā cilvēkiem kaut vai dažāda veida sabiedriskie darbi par minimālo algu, lai viņiem būtu iztikas līdzekļi.
Taču Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis pauda atšķirīgu skatījumu un aicināja valdību skaidri paziņot, vai un kā tā atbalstīs bezdarbniekus pēc pabalsta saņemšanas termiņa beigām. R.Ķīlis norādīja, ka arī atbilde, ka valsts neko nedarīs, jau būtu atbilde – ļoti skarba skaidrība, tomēr skaidrība, un cilvēki saprastu, ka viņiem ir pašiem jāsāk darīt. Valdības pašreizējo rīcību viņš raksturoja kā „salami taktiku”.
Atšķirīgus risinājumus piedāvāja arī Ārvalstu investoru padomes Latvijā priekšsēdētājs Andris Lauciņš, kurš atsaucās uz sarunām ar padomes biedriem, kas ir „diezgan cienījami uzņēmēji” un pārdzīvojuši vairākas krīzes. A.Lauciņš atklāja uzņēmēju slēdzienu – tajās valstīs, kur ir bijusi lielāka darba tirgus elastība, atkopšanās pēc krīzes ir notikusi daudz ātrāk nekā citās. Lai bezdarbniekus ātrāk atgrieztu darba tirgū, galvenais elements A.Lauciņa skatījumā būtu saglabāt valstī uzņēmējus un uzņēmumus, kas gribētu šos cilvēkus pieņemt darbā „bez lielām bažām un bez liela riska”, proti, zinot – ja projekts neizdosies, varēs bez lieliem izdevumiem cilvēkus atlaist un viņiem būs sociālais tīkls, kur pēc tam palikt.