Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 06.12.2019.
 

Kā jūs gatavojoties defoltam?

Valsts budžets`2010

23.04.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 1
Vienmēr ir jautājumi, kurus negribas uzdot – kaut vai māņticības dēļ, ka tad jautātais varētu nepiepildīties. Tomēr vakar „Kas notiek Latvijā?” izskanējušais kontekstā ar abām šīsnedēļas valdības sēdēm par valsts budžetu un reformām, liek jautāt tieši šo – par gatavību brīdim, kad Latvijas valsts nespēj pildīt savas saistības. Ar neparedzamām sekām.
Daudzinot 20, 30 un 40 procentu izdevumu samazināšanas scenārijus, kuru rezultātā valsts budžetā deficīts arvien vēl netiek līdz 5% līmenim, valdība patiesībā sēj nesamērīgu paniku. Absolūtos skaitļos šis samazinājums attiecas uz aptuveni miljardu latu – līdz šim samazināšanai atvēlēto budžeta daļu šāgada otrajā pusgadā. Un šobrīd pašiem sev piedāvātais samazinājums līdz 7% budžeta deficītam absolūtos skaitļos nozīmē mazāk nekā pusmiljardu.

Protams, arī tas ir daudz. Īpaši pēc straujās un skarbās budžeta samazināšanas decembrī. Tomēr, no otras puses, tas ir mazāk nekā desmitā daļa no visiem šobrīd spēkā esošā budžeta vairāk kā pieciem miljardiem. Lai sasniegtu 5% budžeta deficītu, samazinājumiem būtu jābūt vairāk par 700 miljoniem jeb nepilniem piecpadsmit procentiem no kopbudžeta.

Protams, ir pamats teikt, ka lielāki samazinājumi vēl vairāk saldē ekonomiku. Protams, ir pamats teikt, ka tas ir risks valsts funkciju izpildei un ceļš uz vēl lielāku bezdarbu. Tomēr, ja ieskatāmies jaunākajā salīdzinošajā statistikā, kas liecina, ka nodarbināto skaits valsts pārvaldē Latvijā ir krietni virs Eiropas Savienības vidējā, tad atliek retoriskais jautājums – kad tad mēs to samazināsim, ja ne tagad? Ja salīdzinām šāgada un „trekno gadu” valsts budžetu skaitļus, tad secinām, ka izdevumi pie 700 miljonu samazinājuma atgriežas 2007.gada līmenī. Protams, ir bijusi inflācija, regulēto cenu lēciens un tamlīdzīgi, ko atrēķinot, iznāk atgriešanās vēl gadu tālākā pagātnē. Bet ne vairāk. Arī strādājošo skaits valsts pārvaldē vēl ir pat nedaudz lielāks nekā tolaik. Lai gan, it kā vajadzētu būt pieaugušai efektivitātei.

Būtiskais ir tas, ka šo samazināto budžeta deficītu jau nevajag tikai Starptautiskajam Valūtas fondam vai Eiropas Komisijai, bet mums pašiem. Jo lielāks deficīts, jo Latvijas tā sauktie bāzes izdevumi budžetā ir lielāki, un arī nākamajā gadā draud panikas vilnis un samazināšana, savukārt ceļš uz eiro ieviešanu arvien paildzinās. Savukārt, ņemot vērā pesimistiskos scenārijus un nodokļu maksātāju attieksmi pret šādu valsts pārvaldi, lielāks budžeta deficīts samazina manevra iespējas attiecībā uz spēles noteikumu maiņu nodokļu sistēmā un investīcijām attīstībā – tautsaimniecībā, zinātnē un tā tālāk. Un tas ir ceļš uz „lienošo defoltu” – ilgstošu stagnāciju.

Ministru prezidents par budžetu un reformām runā kārtīgi un punktuāli, bet sausi un patukši – tas nav līdera uzrāviens, vēriens un tvēriens. Tas nav skaidri saprotams un kritērijos ietverts redzējums par valsts pārvaldes apjomu, sabiedrības uzticību radošu samaksu un izdevumu struktūru. Trūkst arī valdības vadītāja pārnozaru samērīguma koncepts ar uzdevumiem konkrētiem ministriem, negaidot vien viņu piedāvājumus. Iespējams, tas liecina par to spēju un iespēju robežu, kādas „Jaunajam laikam” ir šajā koalīcijā. Kombinācijā ar pašsaglabāšanās instinktiem līdz pašvaldību vēlēšanām, tā teikt, nelekt uz ambrazūras. Bet valstij no šī skaidrojuma labāk un vieglāk nekļūst.

Ministri un koalīcijas partneri runā kā vienmēr – jābūtības izteiksmē ar labi uztrenētiem tekstiem, bet bez paškritikas. Ņemot vērā vēl tik neseno vēsturi, nekas neliecina, ka valsts pārvaldīšanas uzlabošana (ar kārtējiem konceptiem un darba grupām, kādas jau bijušas gadiem, bet kas netraucēja realizēt valsts nozagšanu) ir tikai un vienīgi pakārtota interesēm saglabāt varu un ietekmi. Kas nav politikas, bet tikai taktikas maiņa. Un skarbākie scenāriji neļauj izslēgt versiju, ka viens no variantiem ir aktīvas darbības imitācija ar sekojošu defoltu, kas ļautu atkal nostumt no skatuves politiskos konkurentus un iegūt jaunas iespējas nopelnīt visdziļākās krīzes laikā, kad daudz ko varēs nopirkt par sviestmaizi.

Valsts prezidents piektdien ārkārtas valdības sēdē var turpināt šo farsu un, faktiski, pseidoreformu ceļu, ar deklaratīviem un nekonkrētiem mērķiem un lēmumiem. Var,  protams, vismaz likt priekšā konkrētus atskaites punktus un definējumus – ne tikai skaitļu formā, bet, piemēram, beidzot definējot virzību uz atklātību valsts finanšu resoriskajos labirintos, gan publiski saprotamā formā definējot, ko valsts vara saprot ar strukturālo reformu jēdzienu. Maksimumvariantā tam būtu jāiet kombinācijā ar politisku, ne tikai tehnokrātiski ekonomisku redzējumu par krīzes cēloņiem.
Simptomātiska šajā gadījumā ir arī Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja dalība un ziņotāja statuss šajā valdības sēdē – nereti šķiet, ka profesora Roberta Ķīļa un politiķu domāšana ir tik atšķirīga, ka nav savienojama. Tai pat laikā SAK vadītājs var vadības dienaskārtībā iekļaut  gan idejas un scenārijus par to, ko darīt, gan arī politiķiem neapejamu diagnozi par dziļākiem iemesliem, kāpēc notiek tas, kas notiek. Jo viņa statuss ļauj nebūt politkorektam.  Vienlaikus, protams, stratēģisko analītiķu šībrīža misija ir gan domāšanas maiņa, gan „sausā atlikuma” piedāvājums konkrētu lēmumu formā. Pretējā gadījumā piektdienas valdības sēde un turpmākajās divās nedēļās paredzētās Finanšu ministrijas diskusijas ar citiem resoriem par izdevumu samazinājumiem tā arī paliks kā „divas pasaules”.

Labi, ka „Kas notiek Latvijā?” vakar izskanēja arī it kā tik nereālās versijas par vienošanos par valsts nākotni ar un par oligarhiem, kā arī par ārkārtas stāvokli. Ļoti iespējams, ka tieši šie ir izšķirošie jautājumi Latvijas šībrīža robežšķirtnē – vai mežonīgā kapitālisma periods noslēgsies un vai strauji tiks mainīta lietu kārtība politikā un valsts pašpārvaldē. Krīzes pārvarēšana var notikt, vai nu cīnoties tikai ar sekām, vai arī ar cēloņiem. Ja sabiedrības vairākums paši nemainīs savas izpausmes un dalības formas, un paliks tikai vaimanātāji vai, labākajā gadījumā, neapmierinātie prasītāji, tad arī tas ir ceļš uz pseidodemokrātisku „banānu republiku”. Vai tas notiek caur defoltu vai ilgstošu slīgšanu parādos un šauras elites savtīgi kontrolētu stagnāciju – šie saskaitāmie summu nemaina.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Budžets  

     Kas notiek ar valsts budžeta grozījumiem un reformām?

Budžeta grozījumi – „burtiski revolūcija” vai gauss darbs? 14.05.2009. Egle: skatās tikai uz savu resoru; Repše: mazāks finansējums noved pie reformām video_f

Algas un štati valsts sektorā: atgriezīsimies 2006.gadā? 27.04.2009. Ministrijās gan uz pusi vairāk cilvēku, gan divreiz lielāks atlīdzības fonds video_f table doc

Par ko lems ārkārtas valdības sēdē? 24.04.2009. Dombrovskis, Vējonis un Ķīlis par uzdevumiem, scenārijiem un sociālo drošību video_f

Ķīlis: kontrolētai maksātnespējai risks kļūt nekontrolētai 23.04.2009. LTRK: es arī naudu nemaksātu; FM: negribētu piekrist, ka Valsts kase būs cauri video_f

Ko ministrijas ir paveikušas budžeta grozījumu gatavošanā? 23.04.2009. FM: dažas neuzskata 40% par iespējamiem; Zalāns: tas ir solidāri ievilkts garumā video_f

Kā iziet no krīzes – vienoties valdībā vai ar oligarhiem? 23.04.2009. Jaunzeme-Grende un trīs politiķi par vienotības paktu un partiju izpratni video_f

Dombrovskis: par ko vienojāmies, lielā mērā esam izdarījuši 23.04.2009. Premjers par budžeta deficītu, problēmām ar ministru un tiesisko paļaušanos video_f

Premjera un prezidenta valdības sēžu nedēļa: kurp ejam? 22.04.2009. Šovakar – par budžeta politiku, taupību, reformām un defolta risku

Algas valsts sektorā: kuras ministrijas ir vienlīdzīgākas? 21.04.2009. Dažādās ministrijās strādājošo atalgojums atšķiras pat divkārt doc

Ko valdība (ne)saka par SVF un EK aizdevēju prasībām? 16.04.2009. Ārkārtas pilnvaras Finanšu ministrijai, „atbildības režīms” amatpersonām doc

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: