Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 15.11.2019.
 

Stāsts par skolām un naudu vai arī par sociālismu?

Izglītība

09.04.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 4
Ja tās reformas un valsts resursu izmantošanas efektivizēšanu, ko Latvijā pakāpeniski bija jārealizē aizvadītos pārdesmit gadus, tagad nesāksim realizēt nežēlīgi strauji, tad ir vairāk nekā liels risks nonākt tādā problēmu pilnā stagnācijā, kuras kvalitatīvai pārveidei resursu jau būs par maz – tā ir acīmredzama šībrīža realitāte. Skolotāju algas un reformas izglītības jomā ir jautājumi, kuros Latvijā gan varai, dažādos līmeņos, gan sabiedrībai un tās dažādu interešu grupām, pēc būtības jānodemonstrē ne tikai saukļi, bet arī ideoloģija – tāds secinājums rodas pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?” par izglītības nozari.
Pedagogu arodbiedrība turpina prasīt algu nesamazināšanu, ļoti negribīgi runājot par skolotāju skaitu, bet aizrautīgi prasot pirmkārt samazināt atalgojumu valsts pārvaldē strādājošajiem un ievēlētajiem. Izglītības ministrija definē sistēmas maiņu „nauda seko skolēnam”, tomēr arī mēģina līst caur adatas aci, uzturot rūpi par skolu skaitu, skolotāju sociālo nodrošinājumu un tamlīdzīgi, kamēr izglītības nozares pētnieku nostāja arvien vēl ir par krietni kardinālākiem risinājumiem. Lai gan darba tirgus vajadzības definētas kā prioritāte, profesionālās izglītības jomā vēl arvien ir pamats šaubām, vai izglītības nozares vadības lēmumi šo virzību realizē. Visbeidzot, vairākiem no daudzas detaļas pārzinošajiem izglītības jomā strādājošajiem nav diez ko skaidra un argumentēta valstiskā pozīcija, vai izglītības nozarei šobrīd atvēlētā valsts budžeta, tātad, nodokļu maksātāju naudas masas daļa, ir pārāk liela vai pārāk maza, salīdzinot ar citām valsts un sabiedrības vajadzībām. Tādas ir dažas būtiskākās pamattēzes no vakar debatēs izskanējušā.

Protams, emocijas dažādas intereses pārstāvošajās pusēs sit augstu vilni, taču skaitļi un ar tiem saistītā loģika ir bezkaislīga – Latvijā finansējums izglītībai pret kopējiem izdevumiem ir visnotaļ liels, un vēl jo lielāks ir skolotāju skaits pret skolēnu skaitu. Tieši šī iemesla dēļ augstākajai izglītībai un zinātnei atliek salīdzinoši neliels finansējums, kas apdraud to starptautiski konkurētspējīgā, radošā un inovatīvā intelekta attīstību, uz kuru tiek cerēts, domājot par Latvijas nākotni. Ja augstākajā izglītībā darbojas konkurences elements, tad skolās tas ir niecīgs, līdz ar to ir nepietiekama motivācija labākajiem saņemt vairāk – tur, kur ir vairāk skolēnu, kuriem seko nauda. Arī pašvaldību līmenī fiksētais finansējums pa skolām un to tāmēm nebūt neveicina līdzekļu izmantošanas efektivizēšanu. Kas neizbēgami saistās arī ar satura kvalitāti, gan skolotāja individuālajā darbā, gan resursiem mācību līdzekļiem, datorizācijai un tamlīdzīgi.

Vakar jau pēc raidījuma, turpinot spriest par to, kas notiek un ko darīt, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics nodemonstrēja ļoti interesantu tabulu – statistiku pa valsts rajoniem un pilsētām par finansējumu uz vienu pedagoģisko likmi un uz vienu skolēnu. Vērtējot pedagogu prasības un sagaidot pašvaldību vēlēšanas līdz ar tām sekojošo mainīto pašvaldību lomu finansējuma sadalē, būtu ļoti noderīgi saskaņā ar šādiem uzskatāmiem datiem vērtēt, cik, kur, par ko un kam tiek maksāts, un kas ir tā robeža, cik Latvijā būtu jāizmaksā viena skolēna izglītošanai. Šos grafikus var aplūkot www.knl.lv, publikācijā „Kurā rajonā un pilsētā ir „dārgākie” skolotāji un skolēni?”.

Atšķirībā no konkrētības grafikā, publiskajos izteikumos izglītības resora veidotā politika nav vienkārša un pārskatāma  - uzticēšanos nerada ik pa brīdim mainīgās versijas, cik skolām būtu pamats tikt slēgtām, apvienotām vai kā citādi transformētām, un vairīšanās nosaukt konkrētas iespējamās summas, cik tad liela būs nauda, kas nepaliks pārvaldes aparātā, bet tiešām „sekos skolēnam” – atkarībā no izglītības līmeņa vai vēl kādiem citiem papildus koeficientiem. Vēl jo šaubīgāku situāciju padara lēnīgā ministrijas un resorā ietilpstošo aģentūru, centru un inspekciju funkciju un štatu mazināšanu, nedefinējot skaidru stratēģiju mācību satura veidošanā, kā arī rezultātu vērtēšanā.
Simptomātiskas ir ieinteresēto pušu nostājas par faktiski ideoloģiskām kategorijām – kļūst arvien uzskatāmāk, ka izglītības sistēmas redzējumā saduras viedokļi, kuros dominē vienlīdzīguma un maksimālas sociālās aizsardzības pieeja ar viedokļiem par daudz neregulētāku, skarbāku, bet brīvāku pašregulācijas attīstību. Pa vidu tiem ir ne mazāk simptomātiski nedefinēti viedokļi, kas ietver gan reformu nepieciešamību, gan tā nodrošinājuma saglabāšanu, kas izslēdz būtiskas reformas. Kad nostājas pamatojumā izskan prasības atņemt citiem, lai visi saņemtu vienlīdzīgāk, tas jau sāk izskatīties pēc sociālisma, pat ne vairs sociāldemokrātijas. Un tad jau fundamentāli jātiek skaidrībā, kādu ceļu kurš ierosina. Šī ir lielā dilemma, kas, citastarp, jārisina arī visā valsts izdevumu samazināšanas procesā, jo šķiriska retorika ilgtermiņā arī neko daudz nerisinās. Tas ir gan lēmēju, gan lietpratēju, gan patērētāju ja ne saprašanās, tad uzskatu skaidrības jautājums. Izvairoties no šo principu definēšanas, jebkādas reformas var pamatīgi iebuksēt.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: