Slīcēju glābšana kredītu savienotajos traukos
Kredītu ņēmēju atbalsts no vienas puses, kreditēšanas atsākšana no otras puses, Starptautiskā Valūtas Fonda un Eiropas komisijas kredīta izmantošana no trešās puses - šie Latvijas valsts budžeta, ekonomikas un finanšu politikās ir savienotie trauki, lai kā negribētos tos nodalīt vai kādu prioritarizēt pār citiem. „Kas notiek Latvijā?” debates vakar uzrādīja argumentus un pozīciju līdzības un atšķirības starp valsts un privāto sektoru, politiķiem un nepolitiķiem, ekonomistiem un juristiem, kredītu ņēmējiem un devējiem. Kārtējais gadījums, kad krīzes pārvarēšanā var pieņemt sabalansētus lēmumus, bet var ar populismu vai nepamatotiem labiem nodomiem nobruģēt vēl vienu ceļu uz elli.
Ekonomikas straujā atdzišana, protams, ir šoka terapija gan kredītņēmējiem, gan bankām. Valsts atbalstu, protams, gribētu gan tie godprātīgie, kam pietrūkst pēdējais lats, gan tie, kas vieglprātīgi paņēmuši par daudz, un nu negrib pamatīgi mainīt ne privātos, ne biznesa plānus. Skaidrs, ka valsts garantijas gribētu arī komercbankas, lai nebūtu jāķēpājas ar nemaksātājiem un jāveido uzkrājumi. Politiķiem šis ir gana kārdinošs darbības lauks, lai ar atbalsta karogu rokās samestu vienā katlā gan tos, kas atbalstu pelnījuši, gan tos, kuriem labāk ātrāk šķirties no īpašuma vai bankrotēt, ja tas ir uzņēmums, jo pretējā gadījumā tas būs pārmērīgs slogs citiem nodokļu maksātājiem. Te, šķiet, svarīgi nejaukt ekonomikas stutēšanas un sociālās nodrošināšanas funkcijas un noteikt kritērijus, lai nodalītu šīs kategorijas, tostarp samērīgi sadalot valsts atbalstu mājokļu un biznesa kredītu problēmās. Un, protams, krietni skaidrāk definējot finanšu sektoram paredzētās 1,9 miljardu lielās starptautiskā aizdevuma daļas potenciālo sadalījumu starp „Parex bankas” un citu banku balstīšanu, kredītu pārstrukturēšanu un citiem pasākumiem.
Politiķu rosībai, paralēli darba grupai izpildvarā, kur vienkopus pulcināti valsts un privātā sektora pārstāvji, gan varētu būt arī pozitīvs efekts, jo tas varētu veicināt un paātrināt ideju konkurenci politikā, lai zem kredītņēmēju saukļiem taptu ekonomiski pamatoti un tiesiski korekti piedāvājumi. Tomēr, turpinot populisma risku tēmu, ekonomiski vēl gaužām atklāts un mazatbildēts ir jautājums par valsts atbalsta apjomiem un resursiem – kavēto kredītu kopsumma šobrīd jau ir miljardi, un turpmākās prognozes ir balstītas vien uz pieņēmumiem, taču ekonomikas lejupslīde tikai uzņem apgriezienus. Līdz ar to valsts materiālo atbalstu būtu gaužām loģiski sabalansēt ar tiesiskā regulējuma maiņu, lai pasargātu kredītņēmējus no nesamērīgām un nepamatotām kredītu nosacījumu maiņām, bet bez papildus finanšu instrumentiem. Un nepazaudējot loģiku, ka, piemēram, naudas cena ir objektīvs lielums un aizvadītajā gadā tas strauji pieauga, līdz ar to prasīt bankām nodarboties ar labdarību arī nav nekādas jēgas. Iespējams, ka banku darbības regulētājiem un uzraugiem šajā jomā tomēr būtu kas vairāk, aktīvāk un publiskāk darāms nekā līdz šim, jo patērētāju tiesību sargu pārmetumi bankām tomēr ir pārāk simptomātiski.
Citastarp šis būtu arī īstais gadījums, kad darīt lokāli, bet domāt globāli, ņemot vērā visdažādākos tuvāku un tālāku aizrobežu piemērus līdzīgu krīžu pārvarēšanā. Pilnā spektrā, no „slikto kredītu bankām” līdz nacionālās valūtas kursa devalvācijai. Tostarp fundamentāls politekonomisks jautājums ir vakar debatēs izskanējušais brīdinājums, ka ar pārlieku lielu aktivitāti var „apbižot” skandināvu bankas. Šis nu ir visīstākais jautājums par solidaritāti „spēlētājiem” šajā tirgū un politiķu uzstādījumiem vienotajā Eiropā, starp pašmāju nodokļu maksātāju un aizjūras kapitāla devēju interesēm, starp līdzšinējo kredītņēmēju atbalstīšanu un jaunu kredītu izsniegšanas veicināšanu.
Ekonomikas sildīšanas jomā gan vēl arvien stratēģijas un plānus gribētos skaidrākus un konkrētākus. Ciktāl kādas maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procedūras varētu saglabāt un veicināt ekonomisko aktivitāti, nevis tikai saistību izpildes atlikšanu vai izvairīšanos no tām. Vai ir pietiekami kritēriji paredzamajiem Valsts kases galvojumiem un Hipotēku un zemes bankas aizdevumiem uzņēmumu konkurētspējas atbalsta programmā, kuras nolikums bankā vēl esot tapšanas stadijā. Vai uzstādījums par ēku siltināšanas programmu kā glābiņu ekonomikai ir prātīgs aizguvums no citu valstu pieredzes, vai arī varētu un vajadzētu definēt vēl citas, ne mazāk valsts tautsaimniecībai un finanšu plūsmām svarīgas nozares, piemēram, sākot ar vietējiem energoresursiem, beidzot ar bērnudārzu celtniecību. Pareizo atbilžu meklēšanai un, kas būtiski, dažādo interešu pārstāvju viedokļu sabalansēšanai vēl ir mazliet laika. Bet ne pārāk daudz, jo augšminētajos savienotajos traukos ir sūce, kas turpina dzesēt ekonomiku, kam jau piedēvēts slīkoņa statuss. Šo atdzisumu arī pavasara saule pēc dažiem mēnešiem vairs var nesasildīt.