Pēc politiķu diskusijām nereti starp komentāriem un atsauksmēm valda noskaņas – cik tukša muldēšana, cik ilgi var, jāaicina kāds prātīgāks, no nepolitiķiem. Cik ļoti simptomātiski – pēc nepolitiķu debatēm virkne komentāru ir līdzīgi, tikai otrādi. Protams, vienmēr varēs teikt, ka nav īstie runātāji, tik nemana tos daudzos jaunos, saturīgos, daudzu domubiedru respektētos un atbalstītos līderus ne sabiedrisko organizāciju priekšgalā, ne mācībspēkos augstskolās, ne kur citur tā saucamajā publiskajā telpā. Un te nu atgriežamies pie diagnozes par vaimanoloģiju kombinācijā ar to, ka kritizēt, vainīgos un risinājumus saukļu līmenī uzrādīt ir krietni vieglāk nekā mainīt principus, sistēmas un konkrētas, nevis abstraktas „sejas”, „frizūras”, „vidukļus” vai jebkuras citas ķermeņa daļas.

Varas maiņa vienā, otrā vai trešajā līmenī šobrīd var būt gan pozitīvi rezultatīva, gan fiktīva un bezjēdzīga tikai, lai cik banāli neskanētu, atkarībā no sabiedrības spiediena, iecietības, līdzdalības vai protesta. Un, galvenais, gudrības vajadzīgajā brīdī ieņemt vienu vai otru pozīciju, negaidot, ko „viņi augšā” piedāvās. Vēl viena banalitāte – faktiski šī ir demokrātijas skola. Par polittehnoloģijām, sabiedriskajām attiecībām un citām publikas smadzeņu skalošanas formām, par ekonomiku, ideoloģiju, tiesībām un morāli. Jo, piemēram, nav nekāda pamata „ a apriori” paļauties, ka Valsts prezidenta rīcība šobrīd ir pēc būtības sabiedrības interesēs, nevis vien izpatīkot tai un politiski manipulējot, lai nevis mainītu Latvijas politikas taisīšanas tikumus un mežonīgā kapitālisma rezultātā izveidojušos eliti, bet nodrošinātu tai izdzīvošanu šajā krīzes laikā. Tāpat kā nav nekāda pamata pēc dažiem paziņojumiem noticēt, ka treknos gadus un pedalēšanu grīdā skandējušie vai uzņēmējdarbības vidi kārtojušie un viņu favorīti tagad būs fundamentāli mainījušies. Un nav arī nekāda pamata paļauties, ka opozīcija, no kuriem daži tik nesen bija gan vienu, gan citu varas apvienību sastāvā, nenēsā tos pašus varas slimību baciļus, ko vērojam attiecībā uz pašreiz pie varas esošajiem.

Tai pat laikā, ne tikai paļaušanās un ticēšana, bet arī pretējas noliedzošas emocijas nedrīkstētu būt dominējošas pār loģisku un, vēlams, stratēģisku spriešanu par valsts pārvaldes saturu un formu – sākot no ekonomikas ārstēšanas un nozaru reformu plāniem, beidzot ar vēlēšanu sistēmu un to, kuras sejas, sakarā ar kuriem vārdiem un darbiem, pēc kādiem principiem, vai nu ir jāizņem no varas galerijas vai, gluži otrādi, tajā jācenšas virzīt un iekļaut no jauna. Vienkāršāk sakot – par ko izlīgt un par ko neizlīgt. Visticamāk, par visu nekādā gadījumā neizlīgstot, jo, ja par visu izlīgst, tad iznāk, ka nodarījums tik smags nav bijis, un apžēlošana vai piedošana iespējama bez nožēlas un vainas izpirkšanas.

Formas šajā procesā var būt visdažādākās – no traktoriem līdz pilsoņu forumiem, iespējams, jo vairāk, jo labāk, un nevar nepiekrist domai, ka indivīdu vai pilsonisko aktivitāšu rezerves ir vēl krietni lielas. Būtiski uz šī fona ir nepazaudēt pēctecību un samērību, arī viltību un tālredzību. Jo vienā dienā šādās kategorijās, par kādām šobrīd Latvijā ir runa, nekas būtiski nemainās. Bet, kamēr rit daudzās dienas, atliek nesaslimt ar lieliski formulēto vidējā latvieša slimību – pacēlām problēmu, bet pēc tam nolaidām rokas.