Vaina un vainīgie eirofondu skandālā

Skaidrošanās pēc skandalozajām rindam pie Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pēc eirofondu miljoniem pirms divām nedēļām lielākoties notiek politiskajā arēnā. Vainīgā meklējumi saistās ar atbildības jēdzienu par sekām, taču šķiet, ka mazāk tiek analizēti cēloņi un spriests par mācībam nākamajam eirofondu sadales posmam.

Analizējot iemeslus, arī vakar “Kas notiek Latvijā?” studijā, kāpēc situācija ap LIAA administrētās naudas sadali uzņēmumu modernizācijas programmā nonāca līdz haotiskajām rindām, ir skaidrs, ka viena atbildīgā meklēšana ir diskutabla. Ekonomikas ministrija (EM) strīdīgi plānoja, LIAA nepietiekami piedāvāja savus risinājumus, fondu sadales un uzraudzības komitejas Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāra vietnieka vadībā arī neizrādīja iniciatīvu. Un, galu galā, attiecīgos noteikumus apstiprināja viss Ministru kabinets, dažadu nozaru un partiju ministrus ieskaitot. Atbildības, protams, ir jāmeklē un jāprasa. Bet tad tas būtu jādara konsekventi, atbilstoši visu līmeņu lēmējiem, nevis atkarībā no politiskajiem vējiem.

Vēl konkrētāk ir vērtējamas versijas par negodīgu projektu pieņemšanu “pa sētas durvīm” vai iespējamām manipulācijām projektu vērtēšanā. Pagaidām gan tās ir vairāk aizdomu, nevis analīzes līmenī. Bet vienlaikus, līdzās saspīlētajām attiecībām starp EM vadību un LIAA atstādināto vadītāju, visnožēlojamāk būtu, ja pasākums turpinātos ar neadekvātiem lēmumiem.

Šobrīd viens no interesantākajiem ir plāns par LIAA reorganizāciju un sadalīšanu trijās – investīciju, tehnoloģiju un fondu administrēšanas aģentūrās. Rīkojumu par šāda plāna uzsākšanu ministrs, pēc šā raksta autora rīcībā nonākušām ziņām, parakstījis šīs nedēļas pirmajā pusē. It kā nejauši šis plāna tapšana ministrijā sakrīt tieši ar eirofondu rindu skandālu, bet nekur nav dzirdēta nekāda analīze, cik tas ir pamatoti. Šāds projekts var radīt plašas interpretācijas iespējas jaunu priekšnieku iecelšanai, bet samazināt laiku un telpu līdzšinējā darba analīzei.

Tieši tai būtu jābūt pamatam, lai nākamajā fondu sadales plānā 2007.-2013.gadam būtu skaidrāki un pamatotāki līdzekļu sadales noteikumi, konkrētāki mērķi un to sasniegšanas līdzekļi. Jo pagaidām, līdzās versijām par blēdībām ap rindām, kuluāros nerimstas versijas arī par kāda “Jaunā laika” biedru un sponsoru eirofondu projekta īpaši intensīvu atbalstu ministrijā, vai šaubas, ciktāl fondu sadale pilnveido tautsaimniecību, nevis tikai dotē atsevišķus uzņēmumus, pat kropļojot konkurenci dažās nozarēs. Pēc tam, kad ilgstoši niecīgas bijušas uzņēmēju aktivitātes apgūt jauniem produktiem un tehnoloģijām paredzētos līdzekļus, īpaši aktuāls ir arī jautājums, vai ir pietiekami priekšnoteikumi, lai turpmākajā fondu sadales periodā šajā jomā kas būtiski mainītos.

Galvenie secinājumi, kas līdz šim visbiežāk izskan – grantu dalīšanu pēc principa “kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ” vairs neturpināsies, nauda vairo ekonomisko aktivitāti un netiek izzagta. Taču tas vēl ir nesamērīgi maz iepretim tiem ambiciozajiem plāniem par zināšanu ietilpīgo un efektīvo ekonomiku , un vēl citām lietām, kas piesauktas turpmākās septiņgades eirofondu sadales plānos. Šie plāni, protams, paredz plašu fondu izlietojumu daudzās nozarēs, valstij, pašvaldībām un uzņēmējiem. Tomēr tie, līdz ar topošo Nacionālo attīstības plānu, rada arī neskaitāmus jautājumus, kas šobrīd pelnītu ne mazāku uzmanību kā skandāls ap LIAA. Lai vēlāk atkal nemeklētu vainīgos, kad vainas vairs nevarēs novērst.