Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.11.2019.
 

Ja tā runātu Zatlers...

Valsts prezidents

19.12.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 26
Šī savdabīgā raksta ideja pieder portāla politika.lv redakcijai — neturpināt tradīciju vērtēt valsts vadītāju svētku runas pēc to norunāšanas publikai, bet attīstīt žanru, rakstot par to, ko viņi varētu vai ko vajadzētu pateikt. Protams, divu nedēļu laikā vēl šis un tas var mainīties, tomēr izmantošu šo iespēju, lai vismaz tēžu līmenī piedāvātu versiju par to, ko un ar kādu uzstādījumu, sagaidot Jauno gadu, vajadzētu pateikt Valsts prezidentam 2008.gada 31.decembrī. Lai gan nekas neliecina, ka Valdis Zatlers to varētu izdarīt. Uzsveru — šīs ir tikai tēzes, pat tikai daļa no visām iespējamajām, nevis izstrādāts pilns iedomātās prezidenta runas teksts.
Valsts prezidenta amatā sagaidu jau otro gadumiju, tāpēc mans pienākums ir runāt par padarīto un nepadarīto aizejošajā gadā — ne tikai salkanās frāzēs, bet pēc būtības, lai šīs runas daļu par nākamo gadu kaut mazākums uztvertu ne tikai kā tukšas frāzes, bet lai no tā vēlāk arī būtu kāda jēga.

Protams, šobrīd Latvijā galvenā aktualitāte ir ekonomiskā krīze, tomēr es nesākšu ar to — nevis tāpēc, ka tas nav svarīgi, bet gan tāpēc, ka es maz ko no tā saprotu un par maz esmu darījis, lai mūsu valstī veidotos konsekventa ekonomikas attīstība.
Taču būtiski, ka tieši saistībā ar ekonomikas problēmām šobrīd atkal aktuāla ir kļuvusi vārda brīvība. Pirms gada pēc sabiedrības protestiem Doma laukumā un pie Saeimas nama es savā gadumijas uzrunā runāju par vārda brīvību. Šogad atklātība ir mazinājusies valdības rīcības dēļ. Aizvadītajā gadā šīm vārda brīvības izpausmēm turpinājums bija jautājums par politiķu atbildības palielināšanu kontekstā ar referendumu par Satversmes grozījumiem. Arī tagad jautājums ir tas pats — par atbildību.

Pēc referenduma es aicināju Saeimu pieņemt grozījumus konstitūcijā. Kaut arī daļa sabiedrības mani aicināja atlaist parlamentu, es tomēr to neizdarīju gan tāpēc, ka neredzēju labākas alternatīvas esošajiem tautas priekšstāvjiem, gan arī tāpēc, ka baidījos, vai referendumā no amata tauta neatlaidīs mani pašu. Taču es arī nespēju izmantot situāciju, lai, balstoties uz referenduma rezultātiem, kaut vai ar Saeimas atlaišanas draudu piespiestu parlamentu un valdību strādāt atbildīgāk. Tagad, gada beigās, kad parlaments tā arī nav pieņēmis Satversmes grozījumus, dodot mājienus par Saeimas atlaišanu, apzinos — rodas iespaids, ka es vai nu melīgi imitēju šāda scenārija iespējamību, vai tas notiek kādu politisku intrigu rezultātā, vai arī esmu iedomājies, kā dažs saka, ar to ieiet vēsturē. Jebkurā gadījumā vairs nav pamata pārliecībai, ka no manis varētu sagaidīt parlamenta atlaišanu kā patstāvīgu un objektīvu neatkarīga un neietekmējama Valsts prezidenta lēmumu. Tā ir mana kļūda neatkarīgi no tā, ko es par to jums tagad vairs teiktu.

Pirms gada es arī teicu, ka valdībai būs konsekventi jāturas pie toreizējā ekonomikas stabilizācijas plāna. Nu mēs redzam, kur toreizējais plāns mūs ir novedis. Es kļūdījos. Diemžēl. Kļūdījusies ir arī šī valdība, pret kuru sabiedrības neuzticība, šķiet, tuvojas tam līmenim, kāds bija pret iepriekšējo valdību pirms tās demisijas. Šoreiz tas galvenokārt notiek nevis drošības likumu un Korupcijas novēršanas un apkarošanas vadības dēļ, bet gan dēļ jaunpieņemtā ekonomikas stabilizācijas plāna. Es redzu, ka tā arī nav sniegtas pienācīgas atbildes ne uz maniem jautājumiem, ko partijām un premjeru kandidātiem uzdevu pirms gada, ne arī uz dažādu sabiedrības grupu, organizāciju un speciālistu jautājumiem, kas tiek uzdoti šobrīd. Bet es turpinu paļauties uz pašreizējo premjeru, cerot uz viņa valstiskuma apziņu, tomēr apzinoties, ka viņa rīcība gan pēc formas, gan satura daudzos aspektos ir ļoti apšaubāma.

Es apzinos, ka lielā mērā valsts pārvalde Latvijā nav labāka tāpēc, ka pie varas ir tā pati šauras cilvēku grupas ietekmē esošā valdošā koalīcija, kura jau ir pieļāvusi pārāk daudzas kļūdas, ko pati negrib atzīt. Koalīcijas varas realizācijas rezultāts ir arī mana atrašanās šajā amatā. Varbūt tāpēc, bet varbūt tikai savas vainas dēļ es neesmu spējis veidot pienācīgu dialogu ne starp pozīciju un opozīciju, ne starp varu un dažādām sabiedrības grupām. Tāpēc arī neesmu pelnījis lielāku uzticību un apzinos, ka tās tautas daļas atbalsts, kas man ir, galvenokārt ir, pateicoties amatam, kurā es esmu un maniem publicitātes pasākumiem, nevis maniem darbiem.

Mans pienākums ir censties atgūt kaut daļas manu kritiķu uzticību. Tāpēc es gribu publiski apliecināt, ka es centīšos meklēt jaunus ceļus, kā panākt politiķu atbildības palielināšanos, plaisas starp varu un sabiedrību mazināšanos un nācijas saliedētību.

Es, piemēram, apzinos, ka esmu kļūdījies, publiski neizvirzot jautājumu premjeram un lielākajai parlamenta frakcijai par to, kā amatā var būt finanšu ministrs, par kura vārdiem un darbiem ir kauns tūkstošiem mūsu valsts pilsoņu. Es apzinos, ka tas bija nožēlojami, kad es pats pirms ievēlēšanas prezidenta amatā par oligarhu tematu runāju tik ciniski, it kā Latvijā viens no galvenajiem korupcijas sērgas iemesliem nebūtu oligarhizācijas problēma. 

Es atvainojos jums par šīm un vēl daudzām citām savām kļūdām. Es apņemos šīs kļūdas labot, es centīšos būt drosmīgāks un meklēšu iespējas, kā to darīt. Es nevaru uzskaitīt visu, ko darīt, — tie var būt gan skaidrāku kritēriju noteikšana KNAB priekšnieka izvēlē, gan valdības sastāva maiņa, gan konstitūcijā noteiktā prezidenta iniciatīva sasaukt ārkārtas valdības sēdes, gan likumdošanas tiesību izmantošana, piemēram, nevalstiskā sektora pilnvaru nodrošināšanai starptautisko aizņēmumu izmantošanas kontrolei. 

Es neuzskaitīšu visu, bet lūdzu jūs man palīdzēt to darīt, jo tikai tas var man palīdzēt atbildēt uz jautājumu — kas es esmu? Jo esmu zvērējis, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam, valsts un tās iedzīvotāju labklājības sekmēšanai.

Tāpēc es nestāstu jums šodien savu versiju par to, kas notiek Latvijā. Jūs, visdrīzāk, to zināt labāk par mani. Mēdz teikt, ka vislielākā krīze ir galvās. Es apzinos, ka, iespējams, lielāka krīze ir nevis jūsu, nevis tautas, nevis daudzu mūsu valsts iedzīvotāju, bet manā un vēl dažu augstus amatus ieņemošu cilvēku galvās. Es apzinos, ka mēs, daudzi no mums, diemžēl dzīvojam divās pārāk dažādās Latvijās.

Es apņemos rīkoties, lai to novērstu. Ja es to nespēšu, ja uzticība neatjaunosies, tad es izdarīšu vismaz tik daudz, ka pats nodemonstrēšu politiskās atbildības piemēru — atstāšu Valsts prezidenta amatu. Jo pastāvēs, kas pārmainīsies, un galvenais mērķis jau ir panākt to, kas ir augstāks par visu krīžu pārvarēšanu, — cilvēku ticību savai valstij.

Raksta pirrmpublicējums – portālā www.politika.lv



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: