Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 13.11.2019.
 

„Parex banka”: kas notika, kas vainīgs, ko darīt?

Finanses, bankas, Parex banka

07.12.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 16
Pagājis mēnesis, kopš valdība pieņēma pirmo publisko lēmumu par „Parex bankas” atbalstu. Šajā laikā informācijas nepietiekamība kombinācijā ar dažādām baumām arvien biežāk rada pieņēmumus, pazaudējot sasaisti starp faktiem par notikušo un versijām. „Kas notiek Latvijā?” (KNL), meklējot atbildes uz klasiskajiem jautājumiem – kas vainīgs un ko darīt - šajā rakstā, balstoties uz publisko, medijos un dokumentos pieejamo, kā arī pašu pētījumos iegūto neoficiālo informāciju, analizē notikušā cēloņsakarības - „Parex bankas” biznesa problēmu iemeslus, līdzekļu aizplūšanas dinamiku, valdības lēmumu pamatotību un motīvus, un turpmākos scenārijus.

Oktobra sākumā – sliktāki, bet pozitīvi rādītāji

Dažādi vērtētāji min dažādus atskaites punktus, kad sākās „Parex bankas” problēmas – septembra otro pusi, kad globālās finanšu krīzes vilnis no aizokeāna sāka ceļu uz Eiropu, vai arī jau agrāku priekšvēsturi, kopš šī gada pirmās puses, kad, sākoties lejupslīdei ekonomikā un arī vērtspapīru tirgos, bankas peļņa kļuvusi apšaubāma. Publiskajos rādītājos gan peļņa, kaut arī būtiski mazāka nekā gadu iepriekš, tomēr ir fiksēta. Uzmanību var pievērst arī tam, ka vairāk nekā divkārt samazinājusies kapitāla atdeve un aktīvu atdeve, tomēr visi šie rādītāji, tiesa gan – neauditēti, tomēr Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) uzraudzīti, krīzes priekšvēstnešus it kā neuzrāda.

Dokumentāri ņemot par atskaites punktu trešā ceturkšņa beigas, var konstatēt, ka bankas aktīvi ir vairāk kā 3,1 miljardi latu, un pēc šī rādītāja „Parex” ir otrā lielākā Latvijas komercbanka aiz „Swedbank”. Aktīvu apjoms „Parex bankai” gan tobrīd ir mazāks nekā 2007.gadu noslēdzot, bet tikai par diviem procentiem. Kapitāls un rezerves samazinājušies nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet tas arī nebūtu vērtējams kā būtisks skaitlis, jo abi šie kritumi ne tuvu nav lielāki salīdzinājumā ar citām, tostarp pirmā desmitnieka Latvijas komercbankām, un pārsniedz FKTK noteikto kapitāla pietiekamības minimumu. Pēc noguldījumu apjoma „Parex” uz oktobra sākumu bija tirgus līderis ar gandrīz 2 miljardiem latu, bet pēc kapitāla un rezervju pietiekamības „Parex banka” bija vairs ne otrajā, bet trešajā vietā, palaižot priekšā arī „SEB banku”, tomēr kapitāla un rezervju kopapjoms bija vairāk nekā 208 miljoni latu.


Beigu sākums - vērtspapīri 25% no aktīviem?

Kā zināms, septembris Latvijas banku dzīvē iezīmējās ar baumu vilni attiecībā uz Zviedrijas akcionāriem piederošajām Latvijas bankām, no kurām līdzekļu aizplūšana bija daudzu desmitu miljonu latu apmērā - par to KNL jau rakstīja agrāk, vērtējot trešā ceturkšņa datus. Tai pat laikā, kā zināms, 15.septembrī notikušais „Lehman brothers” bankrots izraisīja lavīnveida efektu vērtspapīru tirgos. Atšķirībā no tā saucamajām zviedru bankām, „Parex bankai” bija un ir būtiski ieguldījumi dažādos vērtspapīros.

Godmanis 3.decembra „Kas notiek Latvijā?” atzina, ka šis apjoms ir 25%. Tātad – aktīvi aptuveni 750 miljonu latu vērtībā. Ja iepriekš vērtspapīri bija resurss bankas likviditātes nodrošināšanai, tos operatīvi pārdodot vai ieķīlājot, tad kopš septembra cenas jeb kotējumi kritās katastrofāli. Šī procesa rezultātā, pēc KNL rīcībā esošām ziņām, no septembra beigām līdz oktobra vidum „Parex bankai” strauji izvērsušās problēmas pagarināt spēkā esošos repo kredītus jeb kredītus ar vērtspapīru ķīlu vairāku desmitu miljonu latu apjomā dažādu valstu bankās, ar kurām līdz tam notika regulāri darījumi.


Latvijas Banka palīdzēja vēlāk un mazāk

Saskaņā ar publiski izskanējušiem izteikumiem, sākotnējais „Parex bankas” likviditātes nodrošināšanas partneris bija Latvijas Banka (LB). Kā liecina KNL rīcībā esošie dokumenti, sākotnēji atbalsta lūgums nav izskanējis no vienas, bet visām komercbankām – pamatojoties uz 26.septembrī Latvijas Komercbanku asociācijā 22 banku pārstāvju vienbalsīgi pieņemtu lēmumu, asociācija ar 2.oktobra vēstuli griezās pie LB. Atsaucoties uz situāciju starptautiskajos finanšu tirgos, asociācija lūdza LB padomei nekavējoties samazināt banku obligāto rezervju normu līdz 2% un atļaut rezervēs izvietot arī Latvijas valsts obligācijas. LB atbilde bijusi noraidoša – 8.oktobrī prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Monetarās politikas pārvaldes vadītāja vietnieka Ulda Rutkastes atbildes vēstulē teikts, ka nacionālā banka „aktīvi vēro un analizē notikumus starptautiskajos un Latvijas finanšu tirgos”, bet bankas padome jautājumu par rezervju prasībām skatīs kārtējā sēdē 13.novembrī.

Kā zināms, tā arī notika, un tika pieņemts lēmums samazināt rezervju normu, taču diferencēti - banku saistībām virs 2 gadiem no 5% līdz 3%, visām pārējām rezervju bāzē iekļautajām saistībām no 7% līdz 5%. Tādējādi ar šo lēmumu banku rīcībā esošo brīvo līdzekļu apjoms nepieaug tik strauji kā gribēts, īpaši „Parex bankai”, kam noteicošā saistību daļa, visticamāk, nav virs diviem gadiem. Turklāt, lēmumi par abiem samazinājumiem stājas spēkā pakāpeniski - attiecīgi, par 1% no 24. novembra un vēl par 1% - no 24. decembra. Par valsts obligācijām LB padome nelēma.

KNL uzdeva LB jautājumus par šo tematu. Preses sekretāra Mārtiņa Grāvīša skaidrojums bija, ka obligāciju iekļaušana rezervju apjomā „nozīmētu ar ārvalstu valūtu nesegtu latu laišanu apgrozībā jeb „drukāšanu” „. Pamatots apgalvojums, protams, lai gan te kontekstā varētu attīstīt versijas arī par pēdējā mēneša laikā notiekošo valsts obligāciju apjoma palielināšanu jeb drukāšanu kopumā. Par rezervju normu, savukārt, skaidrojums ir, ka tā veikta „ar nolūku veicināt ilgtermiņa līdzekļu piesaisti”. Te atliek vien piebilst, vai par nopietnu, nevis utopisku var nosaukt šādu nolūku - laikā, kad līdzekļus ir tik grūti piesaistīt pat īstermiņā...

Vienlaikus jau oktobrī LB tomēr nodarbojusies ar indivuduālu palīdzību „Parex bankai” tās likviditātes nodrošināšanai. I.Rimšēvičs to paziņoja 12.novembra „Kas notiek Latvijā?”, atzīstot, ka šī palīdzība notikusi divas nedēļas pirms valdības 8.novembra lēmuma, tātad, oktobra trešajā dekādē. LB prezidents arī apliecināja, ka „Parex bankai” aizdevums bijis lielāks nekā citām, tomēr publiski, atsaucoties uz likumu, šis apjoms netiek nosaukts. KNL rīcībā ir ziņas, ka izsniegts aizdevums 50 miljonu latu apjomā pret vērtspapīru ķīlu 130 miljonu nominālvērtībā. Ir arī ziņas, ka, protams, palīdzība prasīta lielāka, taču atklāts paliek jautājums, uz kādiem aprēķiniem un rezervēm balstoties, LB aizdevums bija tieši šāda un ne citā apjomā.


Kas notika līdz sarunām ar valdību?

Ivars Godmanis pēc valdības lēmuma novembrī „Kas notiek Latvijā?” debatēs atzina, ka viņam saruna ar „Parex bankas” prezidentu Valēriju Karginu par valdības atbalstu notikusi 21.oktobrī. Šis šobrīd ir būtisks atskaites punkts, lai vērtētu gan to, vai valsts institūcijas un politiķi reaģēja pietiekami operatīvi, gan to, kādā stāvokli un kāpēc banka bija šo sarunu uzsākšanas brīdī.

Pēc KNL rīcībā esošajiem datiem, noguldījumu aizplūšana, kas sākās septembra beigās, divu nedēļu laikā no „Parex bakas” notikusi salīdzinoši vienmērīgi – attiecīgi vairāk nekā 30 un gandrīz 38 miljoni latu nedēļā. Savukārt no 13. līdz 19.oktobrim aizplūšana dubultojusies, šajā laikaposmā pārsniedzot 71 miljonu. Šis skaitlis saistās ar būtiskajiem jautājumiem par bankas akcionāru, vadības un ar viņiem saistīto personu rīcību – ne tikai par pašu naudas izņemšanas faktu un apjomu, bet arī par to, vai tas nav noticis vēl pirms sarunām ar valdību, tādējādi vairāk rūpējoties par sevi, nevis banku, un padziļinot problēmas, ko nācās risināt valsts varas struktūrām. Tas ir daudz lielāks apjoms nekā luksus automašīnu vērtība.

Tai pat laikā būtiski fiksēt arī lēmumu pieņemšanas laiku un tempu Eiropas mērogā – paralēli banku glābšanas plāniem ASV, ne tikai katastrofālā situācijā nonākusī Īslande un dažas citas valstis, bet visas Eiropas Savienības (ES) finanšu ministri par principiem finanšu sistēmas atbalsta pasākumiem lēma jau 7.oktobrī. Tikmēr Latvijā Ivars Godmanis mūsu banku sistēmu nosauca par „miera ostu” un arī citas amatpersonas noliedza, ka būtu pamats satraukumam vai aktīvākai rīcībai. 13.oktobrī jau tika izziņotas ES valstu vadītāju nostādnes par valsts palīdzību finanšu institūcijām globālās finanšu krīzes laikā, apņemoties neļaut bankrotēt nevienai nozīmīgai finanšu institūcijai, šī mērķa sasniegšanai sniedzot valdību garantijas un iepludinot bankās līdzekļus. Tikmēr Latvijas vienīgā aktīvā rīcība bija pievienošanās noguldījumu aizsardzības principu maiņai, ceļot minimālo garantiju slieksni no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro, kas ar likuma spēku Latvijā tika noteikts no 18.oktobra.

Jāatzīmē arī, ka par vienu no būtiskiem iemesliem „Parex bankas” problēmām daudzkārt nosauc Zviedrijas valdības izsludināto banku atbalsta plānu, kas veicinājis uzticību zviedru bankām. Tomēr jāfiksē, ka par šo plānu tika paziņots 20.oktobrī, bet uz to brīdi no „Parex bankas” kopš septembra beigām bija aizplūduši gandrīz 140 miljoni latu, savukārt nākamajā nedēļā, līdz 26.oktobrim, aizplūšana bijusi vismazākā – tikai 13,6 miljoni.


Glābēji - valdība, prezidents un NDP. Vai pietiekami ātri?

Kontekstā ar visu iepriekšminēto var secināt, ka 20.-21.oktobrī, kad „Parex bankas” vadība uzsākusi sarunas ar Latvijas valsts vadītājiem, situācija bankā no likviditātes viedokļa ja vēl nebija pavisam kritiska, tad ļoti tuvu tam, un prasīja steidzamu rīcību. Vai tā bija pietiekami ātra?

KNL rīcībā ir ziņas, ka jau pirms tikšanās ar valdības vadītāju, „Parex bankas” vadība 20.oktobrī tikusies ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, nākamajā dienā sekojušas tikšanās ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi un Ilmāru Rimšēviču, un tam sekojusi Nacionālās drošības padomes sēde. Taču tā noslēgusies tikai ar apspriešanu bez lēmumiem, bet turpmāko divu dienu laikā saņemts atteikums no Valsts kases izvietot bankā valsts līdzekļus kā depozītu.

Par turpmāko posmu ziņas ir nepilnīgākas, bet var vien secināt, ka notikušas dažādas sarunas, kuru tempa iemesls varētu būt abu pušu intereses ar dažādiem motīviem, līdz oktobra pēdējās dienās, kā to 4.decembra Saeimas sēdē publiski apliecināja arī premjers, sekoja oficiāla dokumentācija no LB un FKTK, uz kā pamata 3.novembrī valdība pilnvarojusi finanšu ministru veikt sarunas par bankas pārņemšanu. Tam sekoja 4.novembra valdības lēmums par valdības piedalīšanos bankas „kapitāla bāzes nostiprināšanā”.

Bet ļoti uzskatāmi par lēmumu tempa „cenu” liecina dati par līdzekļu aizplūšanu – no 27.oktobra līdz 2.novembrim tie ir vairāk nekā 95 miljoni latu. Nākamajā nedēļā, līdz valdības lēmumam, atkal mazāk – 29 miljoni. Protams, arī par šo summu apjomu trūkst skaidrības, vai pie vainas nav arī paši bankas glābēji un no viņiem informāciju saņēmušie, bet, jebkurā gadījumā, šeit ir pamats vēl vienam atklātam retoriskam jautājumam – vai, ja valdība par bankas atbalstu un FKTK par darījumu ierobežojumiem būtu lēmuši jau oktobra beigās, situācija gan bankai, gan valdībai nebūtu daudz labāka. Ja valdības locekļiem, viņu radiniekiem vai biznesa partneriem bija līdzekļi bankā, un ierobežojumu neuzlikšana ļāva līdzekļus izņemt – tas ir tiešs interešu konflikts, ko pienāktos izmeklēt iestādei, kurai jau kuru mēnesi nevar atrast vadītāju.

Par lietderību ierobežot darījumu apjomu uzskatāmi liecina tas, ka pēc lēmuma par ierobežojumiem pirmās decembra dienas bankā naudas līdzekļu apjoms palielinājies, nevis samazinājies.


Kurš ko (ne)izdarīja novembrī?

Valdības 8.novembra lēmumā teikts, ka akcionāri,  līdztekus akciju atsavināšanai un ieķīlāšanai, turpina darbu bankas valdē, lai nodrošinātu bankas darba nepārtrauktību un „klientu bāzes saglabāšanu”. Savukārt valdība piekrīt sniegt galvojumus sindicēto kredītu pārfinansēšanai 2009.gadā.

Kā zināms, mēneša garumā tā arī nestājās spēkā valdības un akcionāru līgums, jo netika panākta vienošanās par sindicēto kredītu pārfinansēšanu. Tai pat laikā „Hipotēku un zemes bankas” prezidents Inesis Feiferis, saskaņā ar viņa paša teikto „Kas notiek Latvijā?”, kļuva par „Parex bankas” prezidentu jau 12.novembrī.

Kādus rezultātus deva vai nedeva valdības lēmums, kas turklāt pieņemts, kā izrādās, pretēji FKTK ierosinājumam noteikt darījumu ierobežojumus, liecina naudas aizplūšana – nedēļā pēc valdības lēmuma, no 9. līdz 16.novembrim, noguldījumu samazināšanās ir visstraujākā divu mēnešu laikā, gandrīz 193,6 miljonu apjomā, pēc tam samazinoties līdz 51,3 un 61,8 miljoniem nedēļā.

3.decembrī valdība, lemjot, ka divi lielie akcionāri atsavina visas savas akcijas, bet pārējās 15,17% akcijas paliek mazākuma akcionāriem, kā arī Kargins un Krasovickis tiek izslēgti no valdes, šo lēmumu motivē šādi: „MK lēmums pieņemts saistībā ar nesamērīgo līdzekļu aizplūdi, kas atsākusies pēdējās nedēļas laikā.” FKTK vadītāja Irēna Krūmane apliecina, ka aizvadītajā mēnesī noguldījumus līdzīgā apjomā izņēmuši gan vietējie klienti, gan nerezidenti. Tas turpina jautājumu par to, kas ir bijuši lielākie naudas izņēmēji un cik liela vainas daļa ir bankas līdzšinējiem un jaunajiem saimniekiem.

Tas, kas ir vai nav noticis attiecībās gan starp banku un valdību vai citām valsts struktūrām, gan banku un sindicēto kredītu devējiem, lielā mērā saistāms ar jautājumu par Ineša Feifera atlūgumu decembra sākumā. Pēc neoficiālām ziņām, piemēram, viņš nav pieaicināts sarunās ar SVF vai pat aizdevuma nosacījumu apspriešanā. Vēl vairāk skaidrību mazina tas, ka pēc valdības lēmuma bankā veiktais audits tā arī nav publiskots – KNL „Hipotēku un zemes bankā” saņēma atteikumu.

Savdabīgi, ka MK noteikumu projekts, atsaucoties uz 8.novembra lēmumu, valdības darba kārtībā akceptēšanai ir tikai tagad, 9.decembrī. Tātad, mēneša laikā kopš pārņemšanas ir bijis tikai valdības lēmums, nevis konkrēts galvojums, un tas vēl jo vairāk rada šaubas, ciktāl no valdības puses ir bijuši centieni panākt kredītu pārfinansēšanu, nevis tikai cerēt, kam sekoja bankas pārņemšanas nosacījumu maiņa.


Ir jauna valde - vai ir jauni plāni?

Kopš 5.decembra „Parex bankai” ir jauna valde ar bijušo „Lattelecom” vadītāju Nilu Melngaili priekšgalā un trīs otrā ešelona „Parex bankas” darbiniekiem. Abos valdības lēmumos, gan novembrī, gan decembrī, vairāki punkti vēl arvien ir klasificēti, līdz ar to ir neiespējami uzzināt pilnu valdības stratēģiju un taktiku.

Sākotnēji publiski tika paziņots par Valsts kases 200 miljonu depozītu, nu jau tiek minētas summas par ieguldījumiem vairāk nekā 300 miljonu apjomā. Jautājums par šī ieguldījuma nosacījumiem – depozītu uz 20.27% gadā - vēl arvien ir atklāts. Finanšu ministrija komunikāciju departamenta direktores Diānas Bērziņas personā KNL skaidro: „Depozīta noguldīšana un tai sekojošā valsts obligāciju pirkšana ir bezskaidras naudas darījumi. Depozīta likme ir 20.27% gadā, bet obligāciju likme ir 9,52%. Valsts kase sākotnēji līdzekļus bankā ir noguldījusi, bet tie ir uzreiz atgriezušies Valsts kasē, kad „Parex banka” par šo pašu summu iegādājās valsts obligācijas. Rezultātā līdzekļu aizdevums ir noticis par 20.27%-9,25%=10,75%. Atgādinu, ka reālie līdzekļi (skaidra nauda) savukārt vēlāk ir piesaistīt no Latvijas Bankas pret valsts obligāciju ķīlu.”

Protams, var skaidrot šādi, un no valsts puses šī ir pamatīga nodrošināšanās, ja depozīts turklāt vēl nodrošināts ar kredītportfeļa ķīlu. Tomēr no bankas biznesa viedokļa šis darījums ir slogs, nevis bizness ar peļņu, un skaidrs, ka ilgtermiņā tas nav risinājums.

Turklāt, jau novembrī pārtrauktā kreditēšana un kopš 2.decembra noteiktie darījumu apjoma ierobežojumi vēl jo vairāk pastiprina riskus par bankas klientu turpmāku aiziešanu – piemēram, jau dzirdēts, ka pēdējā lēmuma dēļ uzņēmumiem darījumu kontos iesaldēti miljoni.

Uz šī fona ir ļoti liels pamats uzturēt vēl vienu jautājumu – kas liecina, ka banku pārņem, lai tā izdzīvotu un turpinātu pilnvērtīgi funkcionēt, nevis lai jaunie pārņēmēji to, prasti runājot, izzagtu un pārdotu par nesamērīgi zemu cenu. Vai pat likvidētu ar valstij nesamērīgi lielu izdevumu slogu.

Tiesa gan, likvidācijas versiju, varētu objektīvi apskatīt, salīdzinot likvidācijas cenu ar valsts iespējamo ieguldījumu apjoma limitiem, kas arī vēl arvien nav nosaukti, un arī ņemot vērā to, ka valsts ieguldījumu rezerves ir ļoti limitētas, jo valsts parādzīmju tirgošanai, turklāt ar pārdesmit gada procentu likmi, nez vai ir plaša perspektīva.

Vienīgi likvidācijas kontekstā nav diez ko korekta līdzība ar „Banku Baltija”– toreiz realizētā iespaidīgā bankas kredītprofeļa pārdošana „Intertek” bankai bija pavisam atšķirīgs darījums ar bankas aktīviem, kam nekā līdzīga „Parex bankas” gadījumā, cik šobrīd zināms, nav.

Jautājumu sarakstam var pievienot vēl citus jautājumus. Par mazākuma akcionāru vēl arvien priviliģēto stāvokli salīdzinot ar diviem lielajiem akcionāriem, lai gan mazākuma akciju īpašuma struktūra ofšorizācijas dēļ vēl arvien lielākoties ir neskaidra. Par principiem konsultanta izvēlei un cenas noteikšanai kontrolpaketes pārdošanā, jo jau publiski izskanējušās versijas par „Parex” uzņēmumu grupas izpārdošanu pa daļām varētu būt tikai beigu sākums.

Visbeidzot, runājot par jauno bankas vadību, Nila Melngaiļa nonākšana bankas vadībā, no vienas puses, nav sliktākais risinājums, ņemot vērā viņa starptautiska mēroga vadības pieredzi. Lai gan tas nez vai ir kāds garants nerezidentu noguldījumu saglabāšanai. Tomēr galvenā neuzticības ēna paŗ Melngaili paliek ne jau tāpēc, ka viņš reiz jaunībā piedalījies „Bankas Baltija” auditēšanā, bet gan tāpēc, ka tieši ar viņa starpniecību tika realizēta koalīcijas lielākās partijas dibinātāja Andra Šķēles „Ave Lat” ofšorizācija deviņdesmitajos gados.


Vai nav jāveido Saeimas izmeklēšanas komisija?

Vairāki iepriekšminētie jautājumi būtu izmeklējami tiesībsargāšanas iestādēs un pētāmi operatīvā darba ietvaros, un atliek vien cerēt, ka to jau dara. Taču šis darbs nevar būt publisks. Caurskatāmību attiecībā uz skaitļiem un valsts kontroles realizāciju tas nenodrošinās, taču tieši tas ir galvenais līdzeklis, lai atjaunotu daudz pieminēto uzticību un novērstu afēras.

Opozīcija vairākkārt piesaukusi nepieciešamību pēc parlamentārās kontroles pār „Parex bankas” pārņemšanu. Turklāt, nu jau arī koalīcijas ietvaros izskan neapmierinātība, ka lēmumus par šo tēmu pieņem ne vairs visa valdība, bet vienas vai divu partiju kontrolē esošas varas struktūras. Protams runas šajā kontekstā var būt gan ar atbildīgiem, gan populistiskiem motīviem, tomēr parlamentāra kontrole ir viens no risinājumiem caurskatāmības nodrošināšanai, protams, saglabājot to konfidencialitātes līmeni, kas nepieciešams. Eksistē viens parlamentārs risinājums, kura ietvaros to varētu īstenot – izveidojot parlamentāro izmeklēšanas komisiju.  Kā zināms, Satversme nosaka, ka komisijas izveidei vajadzīgs vien trešās daļas parlamenta deputātu ierosinājums.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: