Vai ogļu elektrostacija ir Latvijas enerģētikas prioritāte?
Mediķu streika, valsts budžeta un citu aktuālo tēmu ēnā pagājušajā nedēļā gandrīz vispār bez publiskas uzmanības palika valdībā akceptētais ekonomikas ministra informatīvais ziņojums „Par situāciju Latvijas energoapgādē”. Tā galvenais vēstījums, kas jau nedēļu iepriekš tika balstīts ar ekonomikas resora publicitāti presē, bija – Latvijas enerģētikā prioritārais jaunais projekts ir ogļu elektrostacijas projekts Liepājā. Tomēr šīs prioritātes pamatojums vai tā trūkums, kontekstā ar pēdējā laikā daudzināto „Krievijas gāzes adatu” un „zaļo enerģiju” no atjaunojamiem resursiem, atklāj daudzus neatbildētus jautājumus par Latvijas enerģētikas politiku.
Ekonomikas ministra ziņojumā konstatēts, ka tuvākajā desmitgadē reģionā, kas ietver Baltijas valstis, Krieviju un Baltkrieviju, energojaudu deficīts arvien pieaugs, līdz ar to nepieciešams ieviest jaunas ģenerējošās bāzes jaudas ne mazāk kā 400 megavatu (MW) apjomā. Atsaucoties uz valsts energoapgādes drošību, kas panākama ar energoresursu dažādošanu, Ekonomikas ministrija (EM) par optimālāko variantu pasludina cietā kurināmā elektrostacijas celtniecību Kurzemē.
Valdība šo ziņojumu pieņēma zināšanai un uzdeva EM sagatavot un līdz 19.novembrim iesniegt valdībā projektu par konkursa izsludināšanu jaunas elektrostacijas būvniecībai.
Gāzes īpatsvars nemazināsies?
Pamatojums EM plāniem ir ikgadējais pārvades sistēmas operatora ziņojums. Kā jau publiski izskanējis, pretēji iepriekšējiem ambiciozajiem plāniem, ka Latvijai vajadzīgas jaunas jaudas 800 MW apjomā, ekonomikas bremzēšanās dēļ prognozes samazinātas, tomēr paredzot ikgadējo patēriņa pieaugumu vidēji 2-5%. Šajās prognozēs „optimistiskās attīstības” scenārijā paredzēta arī elektrostacijas celtniecība Kurzemē līdz 2016.gadam, taču interesantākais ir kas cits. Gan scenārijos ar, gan bez jaunas ogļu stacijas, tiek paredzēts to jaudu palielinājums, kur izmanto dabasgāzi – runa ir ne tikai par „Latvenergo” Rīgas TEC-2 jauno energobloku, kura būvniecība pabeigta šogad, bet arī par vēl vienu šī paša TEC-2 400MW jaudas bloku līdz 2013.gadam. Abos gadījumos gan daļa no esošajām, novecojušajām jaudām tiek likvidētas, tomēr kopumā TEC-2 jaudas palielinājums tiek plānots no 627 MW, uzsākot darbu jaunajam blokam tagad, līdz 807 MW, realizējot vēl vienu bloku pēc pieciem gadiem.
Līdz ar to ir pamats prognozei, ka gāzes īpatsvars Latvijas elektroenerģijas bilancē pēc pieciem gadiem nevis samazināsies, par ko it kā tiek runāts, bet pieaugs. Ogļu stacija Kurzemē pēc astoņiem gadiem šo proporciju tikai atgriezīs pašreizējā līmenī. Līdz ar tēvzemieša Kaspara Gerharda saukli par enerģētisko drošumu, prioritarizējot ogļu staciju, izrādās, nemaz nav tik viennozīmīgi.
Ko, kam, kur un par cik būvēt Kurzemē?
Uzstādījums par divu jaunu staciju būvniecību ir kopš gada sākuma, kad pēc iepriekšējā pārvades operatora ziņojuma tika plānots lielāks jaudu deficīts un valdība martā lēma par jaunu jaudu būvniecības nepieciešamību. Tiesa gan, toreiz prioritāte bija gāzes stacija, ko varot uzbūvēt ātrāk. Tagad gan EM, gan „Latvenergo” pārstāvji, pārvaicāti par gāzes jaudu palielinājuma scenāriju, atzīst, ka jauna TEC-2 bloka būvniecība šobrīd vēl nav galīgi izlemts jautājums. Tiesa gan, ir dīvaini, ka ministrija, kuras tiešā atbildībā ir „Latvenergo” stratēģija, vienlaikus sniedz ziņojumu valdībā par valsts stratēģiju, bet nesniedz viennozīmīgas atbildes par valsts lielā energouzņēmuma stratēģiju.
Ņemot vērā šogad strauji mainīgās energoresursu cenas, gāzes jaudu būvniecība ne tikai politiski, bet arī ekonomiski ir ļoti strīdīga. Ne velti pat „Latvijas gāzes” vadītājs Adrians Dāvis vasaras otrajā pusē jau pats apšaubīja gāzes stacijas celtniecības ekonomisko izdevīgumu.
Tai pat laikā valdībā pagājušajā nedēļā izskatītajā ziņojumā vispār nav cenu analīzes – ne par oglēm, ne gāzi, ne ko citu. Pēdējā cenu analīze valdības dokumentos saistībā ar enerģētiku atrodama gandrīz pirms pusgada, šā gada maijā, turklāt arī tā ir tikai punktu sistēma, kurā nav būtiskas atšķirības starp kurināmā veidiem. Tiešas cenas rēķinātas vēl divus mēnešus iepriekš, kad valdībā izskatīja paredzamo jaunu spēkstaciju būvi. Toreiz 12.marta „Kas notiek Latvijā?” (KNL) debatēs par šo tēmu atklājās vesela virkne pretrunīgu jautājumu – gan par gāzes un ogļu staciju alternatīvām, gan par CO2 izmešu problēmu, gan energoefektivitātes un „zaļās enerģijas” potenciālu.
Arī šobrīd Kurzemes stacijas prioritarizēšanā pietrūkst vairāku ekonomisko apsvērumu, kuri gada sākuma analīzēs vēl bija tikai aptuvenu tēžu līmenī. Pirmkārt, attiecībā uz tehnoloģijām, EM Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma „Dienas biznesā” paziņojis, ka „izpētot Latvijas ogļu stacijai piemērotākās atrašanās vietas, esam paredzējuši CO2 uzglabāšanai pazemē piemērotu vietu Liepājas rajonā”. Taču valdībā iesniegtajos dokumentos par šo, no ekoloģijas risku viedokļa visaktuālāko jautājumu nav ne vārda, tāpat arī par šī pazemes risinājuma ekonomisko aprēķinu, lai gan allaž tiek daudzināts, ka šāda tehnoloģija ir ļoti dārga.
Tāpat arī tikai presē ir runāts par 10% biomasas piejaukumu, bez plašākām versijām par biomasas lielāku īpatsvaru kurināmā apjomā.
Valdības pagājušajā nedēļā izskatītajā projektā nav arī ne vārda par ogļu importa risinājumiem, kas ir viens no polemikas objektiem starp Liepāju un Ventspili, ņemot vērā Ventspils ostas potenciālu.
Presē kā potenciālais investors šobrīd tiek daudzināts „Gazprom” un „Latvijas gāzes” akcionārs vācu „E.ON Ruhrgas”, senākas preses arhīvos atstājot ziņas, ka esot arī citi interesenti. Tas rada šaubas, vai tiek veicināta pienācīga konkurence, un vai gāzes industrijā dziļi iesaistītas kompānijas investīcijas ogļu stacijā nav tikai vēl viens posms ja ne karteļa, tas saistītu kompāniju grupas ietekmē uz Latvijas enerģētiku. Diemžēl arī potenciālie enerģijas iepirkuma nosacījumi attiecībā uz Kurzemes staciju, kas ir būtisks valsts garantiju un rīcības brīvības instruments, arī EM plānos nav atrodami.
Vairāk drošības, bet ne neatkarības?
Visbeidzot, kas, iespējams, ir pats galvenais – šie plāni par cietā kurināmā stacijas prioritāti tiek virzīti vienlaikus ar ekspertu izstrādāto valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju „Latvija 2030”, kurā melns uz balta paziņots, ka Latvijai būtu jākļūst par Eiropas līderi atjaunojamo resursu enerģijas jomā, un ka Latvija varētu nodrošināt savu enerģētisko neatkarību, izmantojot atjaunojamos resursus, tai skaitā, protams, pirmkārt, Latvijas koksni. Taču šai virzienā valdībā nav nekādas kustības. Tuvākajā desmitgadē atjaunojamo resursu īpatsvara palielinājums, kas pirms vairākiem gadiem iestrādāts citās Latvijas valstiskajās stratēģijās, nu vairs, šķiet, netiek plānots. Koģenerācijas staciju skaita vai jaudu būtisks palielinājums arī netiek plānots, būtiskākais pieaugums – vēja elektrostacijām, kuru attīstības apjomi un būvniecība jūrā gan vēl būtu diskusijas jautājums. Jāatgādina, ka KNL debatēs martā ekonomikas ministrs attiecībā uz „zaļo enerģiju” paziņoja, ka ir „gatavs ar Vides ministriju jau tuvāko mēnešu laikā nākt ar jauniem priekšlikumiem uz valdību un piedāvāt varbūt lielākus atbalsta mehānismus, ja tie nedarbojas.” Nekas tāds arī nav dzirdēts. Tagad Ekonomikas ministrija jau vistuvākajā laikā sola konkursu par jaunas elektrostacijas celtniecību. Pavasarī bija neskaidrība, vai šāds konkurss nebūs speciāli vienam dalībniekam un jaunai gāzes stacijai, tagad var pārfrāzēt šo jautājumu - vai tas pats nedraud attiecībā uz ogļu staciju, un vai tās prioritāte ir pamatota?