Saeimas līgošanās

Pirmssaulgriežu vakarā un 9.Saeimas pavasara sesijas noslēgumu šodien sagaidot, vakar "Kas notiek Latvijā?" debatēs apspriežamais temats bija Latvijas parlamenta pirmās darba sezonas saturs un forma. Šodienas ielīgošanas līdzībās runājot, var teikt, ka deputātu aktivitātes regulāri līgojas no saprātīgām un loģiskām līdz pat absurdām un neciešamām. Savukārt savstarpēja politisko konkurentu aplīgošanās pati par sevi jau nebūtu nekas ļauns, ja vien tai būtu pienācīgs saturs un ja adekvāti pieņemtu arī tos līgotājus, kuri ir aiz Saeimas durvīm.

Nevalstisko organizāciju un arī plašāku sabiedrības grupu (ne)līdzdalība politiskajā procesā un lēmumu pieņemšanā bija viens no vakarvakara debašu galvenajiem jautājumiem. Vārdos un deklarācijās jau it kā šī dalība tiek atbalstīta. Lai gan, kā varēja dzirdēt arī vakar, atsevišķu aktivitāšu un organizāciju vērā ņemšana vismaz valdošās koalīcijas pārstāvjiem kļuvis par tabu, pat nešķirojot, par kādiem jautājumiem ir runa. Konsekventu nevalstiskā sektora līdzdalību likumdošanas procesā varētu veidot gan ar tradīcijām parlamentā, pirmkārt jau komisiju darbā, gan ar reglamenta, acīmredzot, Kārtības ruļļa papildinājumiem. Par to tiek runāts jau ne pirmo gadu un šai Saeimai, kura, vai vismaz kuras liela daļa, pēc tā saukto trešo personu reklāmas kampaņām, drošības likumu epopejas un vēl citiem notikumiem, nu noteikti nebauda lielu sabiedrības uzticēšanos, šis būtu viens no būtiskiem testiem vārdu un darbu atbilstībai.

Bet, no otras puses, ne mazāks tests ir pašai sabiedrībai un opozīcijai, kam vajadzētu būt vērā neņemtās sabiedrības daļas pārstāvei. Kultivēt tikai Saeimas ārkārtas vēlēšanu ideju, protams, var, bet, kā smejies, ja jums ir viens variants, tad tas ir nepareizais. Nevalstiskā sektora spiedienam un opozīcijas kritikai vai konstruktīvām alternatīvām Latvijas politikā vēl ir ļoti plašas nerealizētās iespējas. Tas attiecas gan uz neskaitāmu likumu, gan pat veselu nozaru jautājumu aktualizēšanu. Tiesa gan, tas nemazina pamatotību pretenzijām par likumprojektu izskatīšanas pilnveidi un plašāku atskaitīšanos un argumentēšanu no vairākuma puses.

Visbeidzot, par deputātu Kubas brauciena vai Jāņa Lagzdiņa žestikulācijas precedentiem, pat ja tie ir tikai izņēmumi, sabiedrība un mediji atcerēsies ilgi, varbūt pat tikpat, cik par vienu otru gājienu robežlīguma apspriešanas vai Valsts prezidenta izvēles procesā. Protams, tie ir simptomi, kas liek domāt, cik ļoti paralēlā pasaulē dzīvo tautas priekšstāvji. Taču būtu labi, ja šie simptomi vairotu uzmanību un atbildību arī daudzos citos ētikas jautājumu un valsts resursu izmantošanas piemēros, nevis aizēnotu citus, vēl smagākus gadījumus.

Paralēlo pasauļu, kā arī varas, opozīcijas un sabiedrības attiecībām, neskatoties uz parlamenta brīvdienu sākumu, nākamais pārbaudījums būs jau pēc divarpus nedēļām – referendumā. Tā rezultāts, ja KNAB un VID pārbaudes netraucēs tikt līdz zvērestam, būs arī pirmais pārbaudījums attiecībām ar tautu un tās priekšstāvjiem jaunajam Valsts prezidentam – uz kuru pusi un kā viņš līgosies.