Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 24.08.2019.
 

Mantrausība bez cukura garšas

Vide, piekrastes apbūve

13.10.2005. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Pēc vakarvakara “Kas notiek Latvijā?” par cukura tematiku man piezvanīja draugs un savu iespaidu pateica kodolīgi – tā ir mantrausība. Ar dažādām variācijām, protams, bet, šķiet, gaužām precīzs formulējums. Šādu cēloni problēmām var jaust tajā darbībā vai bezdarbībā, ko realizē gan “Jelgavas cukurfabrika”, gadiem ilgi notekūdeņu attīrīšanu vien plānojot, gan valsts amatpersonas to visu akceptējot un it kā kontrolejot.

Savs mantrausības konteksts ir, arī klausoties par Latvijas pozīcijām vai to trūkumu par Eiropas Savienības cukura politiku un tajā paredzētajām kompensācijam par ražošanas pārtraukšanu, un arī par virsnormas cukura uzkrājumu rašanos un tagad gaidāmo norēķināšanos par tiem.

Pie tā, kas šoruden notika ar Lielupes piesārņošanu, savu vainas daļa pienākas katram no iesaistītajiem – gan fabrikai, gan valsts un pašvaldības politiķiem un amatpersonām, gan arī dabas draugiem, kuri varēja savu balsi celt jau daudz ātrāk un skaļāk. Tagad ir jāpanāk skaidras atbildes, kas ir noticis, kurš par ko atbild un kas notiks tālāk. Kad šīsnedēļas sākumā Valsts vides dienests “Jelgavas cukurfabrikai” atļāva atsakt darbību, līdzās dažiem nosacījumiem pāris teikumu garumā par notekūdeņu bagātināšanu, nekur nebija atrodams aptverošs publisks slēdziens par notikušo piesārņojumu un fabrikas notekūdeņu turpmāko bīstamību.

Pat vairs nespriedelējot par reaģēšanas ātrumu, par ko vides ministrs daudz locīts mēdijos, arī vēl tagad nav nekāda līdzšinējo analīžu apkopojuma, nekāda vispārīga ekoloģiskās situācijas izvērtējuma. Tagad VVD ģenerāldirektors vien paziņo, ka tiek vērtēti līdzšinējie zaudējumi. Bet jāatceras, ka gan līdzšinējā fabrikas darbība notika, gan pašreiz tā turpinās saskaņā ar paša VVD izsniegto piesārņojuma atļauju, kurā melns uz balta atzīts nelikumīgs piesārņojums līdz ar atļauju to turpināt.

Kā zināms, pret atļaujas tiešo izsniedzēju – Jelgavas reģionālās vides pārvaldes vadītāju ierosināta disciplinārlieta. Bet vides aizsardzības jomā uzraudzības un kontroles sistēma tomēr diezgan skaidri, arī saskaņā ar likumdošanu, ietver visus līmeņus, ministru ieskaitot. Un vismaz attiecībā uz lielākajiem piesārņotājiem atklāts paliek jautājums par visu līmeņu atbildību. Ja vides sargi gatavo materiālus kriminālizmeklēšanai par cukurfabrikas vadību, tad, šķiet, būtu adekvāti prokuratūrai izvērtēt arī valsts amatpersonu atbildību. To pašu varētu darīt arī zaļie, kuru turpmāko aktivitāšu apņēmību vakar TV studijā pauda Alvis Birkovs. Citastarp, sabiedrisko aktivitāšu ietvaros varētu būt arī pašas piesārņojuma atļaujas apstrīdēšana.

Vakar diskusijas uzstādījums bija par ekoloģiju un ekonomiku. Šis balanss ir arī pamatkritērijs visdažādākajās jomās industriālajā pasaulē. Tomēr Latvijā trūkst dažu pamatnovērtējumu, lai par šo balansu varētu spriest. Piemēram, vides ministram, kurš savus lēmumus par cukurfabriku motivē ar sociālekonomiskiem faktoriem, ir pienākums, saskaņā ar ūdens apsaimniekošanas likumu, apstiprināt ekonomisko analīzi par dažādu ūdens baseinu izmantošanu. Tai skaitā par Lielupi. Bet šādas analīzes nav. Tāpat arī zemkopības ministra vadībā nav radīta uzskatāma ekonomiskā analīze par cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas pamatotu vai nepamatotu rentabilitāti un efektivitāti, ieskaitot patērētāju samaksāto cenu, kuras rezultātā rodas ražotāju iespaidīgās peļņas.

Par to, cik skaidra ir Latvijas tā saucamā nacionālā pozīcija par turpmāko Eiropas cukura politiku, katrs var pārliecināties, iepazīstoties ar dokumentu, kas bija šīsnedēļas valdības sēdes darba kārtībā. Un, maksimums, dažu gadu laikā varēs redzet, kurš no šīm cukura reformām Latvijā būs ieguvējs. Līdzīgu (ne)skaidrību var atrast, preparējot aprēķinus par virsnormas cukura uzkrājumiem pēc iestāšanās ES, par ko Latvijas valdība jau apņēmusies maksāt soda naudu Briselei. Arī šīs ir mantrausības sekas, bet, spriežot pēc strīdiem vainīgo meklēšanā, arī šajā gadījumā var iznākt, ka maksās tie, kuri nav pie vainas.

Visas šīs problēmas saistībā ar cukuru Latvijā apvieno viens kritērijs - pēc gada Saeimas vēlēšanās šis būs labs atskaites punkts spriest, vai var turpmāk uzticēties zaļo un zemnieku politiķiem, kuri jau gadiem pārrauga gan ekoloģisko, gan ekonomisko pusi. Jo šajā jomā mantrausība bez valsts varas ziņas nav iespējama.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
Vide, piekrastes apbūve  

     Kas notiek ar cukurfabrikām pēc Lielupes piesārņojuma?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: