Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 22.08.2019.
 

Dakterministra personības dalīšanās, vaimanoloģija medicīnā

Veselības aprūpe

25.09.2008. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 10
Mediķu arodbiedrība protestē pret valdības lēmumiem, bet vienlaikus neko nepārmet veselības ministram, lai gan viņš ir tās pašas valdības loceklis. It kā oponenti - arodbiedrību vadītājs un ministrs sauc viens otru par kolēģiem un kopīgi vaimanā par problēmām veselības aprūpē. Šāda diezgan absurda sadraudzība vakar dominēja debatēs „Kas notiek Latvijā?”, runājot par krīzi veselības aprūpē. Bet ministrs, nevis kā ārsts, bet kā nozares politikas veidotājs nespēj gan nozarei, gan, galvenais, pacientiem piedāvāt versijas vai scenārijus, kā šo krīzi mazināt.
Polemika par to, vai veselības nozari labāk vadīt mediķim vai nemediķim, Latvijā ir sena. Nav jau runa par arodu, jo var būt bailīgi un zaglīgi vai stratēģiski domājoši un iniciatīvas bagāti cilvēki ar dažādu arodu pieredzi. Tomēr šobrīd, kārtējo reizi, kad veselības nozarē problēmas ir klīniskas, gribētos sagaidīt tādu pasaku valstību, kurā par ministru nerastos iespaids, ka viņš ir pagaidu vadītājs, kurš sev vēlāk grib dabūt siltu vietiņu savējo sistēmā, bet viņš būtu drosmīgs politiķis, kurš piedāvā kaut daļai nepatīkamus, bet reālus risinājumus.

Tas naudas daudzums pret iekšzemes kopprodukta apjomu, kas ir novirzīts medicīnai, protams, kā neskaitāmas reizes konstatēts, ir zems. Taču tā ir desmitā daļa no valsts budžeta, vairāk kā pusmiljards latu jeb mazliet vairāk kā 250 latu vidēji katram valsts iedzīvotājam „uz galviņu”.  Plus vēl neliela pacientu līdzmaksājumu daļa. Plus vēl pašvaldību dotācijas. Latvijas budžeta sociālais slogs un demogrāfiskā aina acīmredzami neļauj lolot ilūzijas, ka šis apjoms var tikt, piemēram, dubultots.

Tai pat laikā ārstu atalgojumu ilgtermiņa stabilitātei un kvalitātei vajadzētu vismaz dubultot, un arodbiedrību prasības, patiesībā, ir nesamērīgi zemas pret objektīvi nepieciešamo – par to liecina ne tikai atalgojumi citviet Eiropā, bet arī atalgojumu līmenis privātajā medicīnā Latvijā, kas sniedz pieprasītus pakalpojumus, ko vismaz daļa iedzīvotāju pērk arvien vairāk. Visu šo situāciju kropļo nelegālie maksājumi jeb tā saucamās aploksnes un ārstu paralēlais darbs valsts un privātajā sektorā – tie it kā papildina sistēmā strādājošo ieņēmumus, taču ļoti neproporcionāli un netaisnīgi, par nodokļu nemaksāšanu nemaz nerunājot, un, galvenais, rada pacientu nepatiku pret šo nozari un neticību tai.

Ministrs pēdējās nedēļās, kopš izsludināts streiks, kaut ko sācis runāt par to, ka pacientiem būs jāmaksā vairāk, bet tā arī nespēj definēt, kāds ir viņa plāns. Vienlaikus, nav arī skaidras un argumentētas atbildes, vai vairāk nekā 20 miljoni latu gadā un vairāk nekā 2000 strādājošo valsts iestādēs un aģentūrās tikai veselības nozares administrēšanai un kontrolēšanai, kuras kvalitāte, turklāt, tiek apšaubīta, nav ievērojami par daudz. Nav arī atbildes, vai valsts finansējums starp ārstniecības iestādēm tiek sadalīts pamatoti un vienlīdzīgi, un kā mēra tā efektivitāti. Valsts iestāžu, aģentūru un slimnīcu mājaslapās velti meklēt detalizētu pacientiem uzskatāmi saprotamus izmaksu pārskatus un salīdzinājumus. Šāgada pirmajā pusē pēc revīzijas gan bija atbilde, ka valstī iepirktās medicīnas tehnoloģijas tiek izmantotas neefektīvi, tomēr tagad nav atbildes, kāda būs efektivizēšana. Nav atbildes, kā varētu mainīt finansējumu ģimenes ārstiem, atkarībā no darba rezultātiem. Nav atbildes, vai ir iespējas samazināt slimnīcās hospitalizējamo skaitu. Nav atbildes, kādi ir par un pret slimnīcu skaita būtiskai samazināšanai no reģionu politikas un veselības ekonomikas skatapunktiem. Ir uzskatāmi, starptautiski atzīti  indikatori, piemēram, par zīdaiņu mirstību vai dzīves ilgumu, kas liecina par medicīnas kvalitātes kritumu, taču nav atbildes, ko mainīsim tagad un tūlīt.Un tā joprojām, šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Ja nav skaidras atbildes, cik kas maksā un cik varētu ieekonomēt, tad, protams, vēl tālāks ir ceļš līdz argumentētam plānam, cik trūkst un, ja tas jāmaksā no pacientu, esošo vai potenciālo kabatas, kāpēc tieši tik. Ja tas vēl ir kombinācijā ar pacientu neprasīgumu un bailēm no politiķa krēsla uzstāties ar nepopulāriem plāniem, tad nav pat ceļa plāna virzienā. Lai gan daudz pieminētā obligātā veselības apdrošināšana, pēc principa - veselais maksā par slimo, piemēram, ar vēl vieniem Ls 250 „uz galviņu”, būtu visnotaļ loģisks līdzeklis. Protams, var un vajag daudzināt veselīgo dzīvesveidu, ko gan būtu vērts daudz vairāk veicināt arī ar nodokļu un valsts atbalsta politikām, tomēr tas visus nedziedinās. Atliekot un atliekot kardinālus risinājumus veselības aprūpes attīstībai, protams, vienā dienā jau nekas nebeigsies. „Tikai” mirstība vai invaliditāte saslimšanu vai traumu gadījumos pieaugs, „tikai” rindas būs garākas un dažiem tas būs liktenīgi, „tikai” risks pat par papildmaksu saņemt kvalificētu ārstēšanu pieaugs. Būs nevesela tauta, gan fiziski, gan garīgi, visi kopā vaimanāsim, un tieši tas būs viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nedzīvojam tādā Eiropas labklājībā kā gribētos.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: