Ir gana daudz argumentu, ka "Jaunais laiks" (JL), atstājot valdību, ir zaudējis vairāk, nekā ieguvis – gan politiskās virtuves mainīšanā, gan valsts pārvaldes kontekstā. Par to, vai ir zaudēts vai iegūts vēlētāju atbalsts, varēs spriest pēc pusgada. Arī pats JL un tā līderis ir radījuši šaubas par savu pretenziju samērīgumu ar ultimātu premjeram, diezgan nekonsekventi formulējot savu neapmierinātību ar Latvijas Pirmo partiju un paralēli nedefinējot, kas būtu tie konkrēti soļi, lai, tā sakot, "krusttēvu" laiki Latvijas politikā mazinātos. Tomēr arī opozīcijas statusā konkrētus jautājumus var turpināt definēt – attiecībā uz partiju finansēšanu, politiķu atbildību un reputāciju kā tās mērauklu, atklātības principiem, un tā tālāk. Protams, pašiem rādot priekšzīmi.
Tostarp, viena no versijām politikas un valsts pārvaldes spēles noteikumu mainīšanā varētu būt vēlēšanu sistēmas maiņas ierosme, kurām atbalstu aptaujās izteikusi lielāka sabiedrības daļa, nekā jebkuram potenciālajam "saimniekam". Šo tematu no partijām gan pagaidām izvirza tikai "Saskaņas centrs". Tiesa gan, šādi projekti var radīt bumeranga efektu arī pašam "Jaunajam laikam", tāpat kā vairākiem citiem. Attiecībā uz Jūrmalas skandālu, vismaz teorētiski, tagad, JL nonākot opozīcijā, trūkst jebkādu argumentu neveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju par Jūrmalas telefonsarunu skandālu, ja vien šo projektu kreisie vēl arvien atbalstīs.
Līdzās JL, arī valdības koalīcijas partijām, tostarp jaunajiem ministriem, vismaz daļa no augšminētajiem jautājumiem, un vēl daudzi citi būs tests par to, vai viņi bez "Jaunā laika" veido jaunu laiku. Par to, kas viņu principos mainās un ir augstāks par partijas politiskām un citām dividendēm, koalīcijas saglabāšanu un tamlīdzīgām lietām. Jo vaimanas par to, ka mēslu ir tik daudz, ka ne par vienu no tā saucamajām latviešu partijām nevar iet balsot, jau nav saistāmas tikai ar pēdējo mēnešu notikumiem.
Pagaidām nav diez ko uzskatāmu atbilžu, ka jaunie ministri, pārstāvot citas politiskās vienības, vecajā valdībā paredzētu stratēģiski jaunus atšķrīgus pagriezienus konkrētu nozaru virzībā un pārraudzībā. Skeptiskais scenārijs, kas visbiežāk ir arī reālais, liek paredzēt, ka daudzkārt atšķirības notiks vai tiks par tādām pasniegtas galvenokārt politiskās polemikas, nevis nepolitiķu un neierēdņu interesēs. Un tas jau atkal ir vēl viens kritērijs tam, vai politiskā vara tiek izmantota vairāk atbilstoši valstsvīru (vai, šajā gadījumā burtiskojot, arī "valstssievu") atbildībai vai kombinatoru interesēm.