Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 18.09.2019.
 

„Pilna aina par banku kredītportfeli - pēc trešā ceturkšņa”

Ekonomika, bizness

08.09.2008. Jānis Domburs, Lāsma Rozenfelde  A A A Komentāri: 0
„Kas notiek Latvijā?” (KNL) turpina analizēt jautājumu par kredītu situāciju bankās ekonomisko problēmu laikā. Ciktāl ir skaidrība par kredītu ņēmēju un devēju stabilitāti un riskiem? Ko attiecībā uz banku kreditēšanas stratēģiju var vai nevar regulēt un ietekmēt banku uzraugi? Intervijā KNL – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Irēna Krūmane, priekšsēdētājas vietnieks Jānis Brazovskis un padomes locekle, Regulējošo prasību un statistikas departamenta direktore Ludmila Vojevoda.

Kredītu un nodrošinājuma attiecība – vēl vidēji virs 70%

Kredītu maksājumu kavējumu skaits Latvijas bankās šogad ir audzis ļoti būtiski un pārsniedz 10%, bet kā standarta kredītus FKTK vēl aizvien uzrāda 98,6%. Kāpēc ir tik liela starpība? Vai pa vidu nav pelēkā daļa, kura patiesībā ir jāvērtē savādāk?

Vojevoda: Tā informācija vienkārši ir attiecīgi jāinterpretē, jo, klasificējot kredītus, bankas ņem vērā divus kritērijus – gan nokavētās dienas, gan arī nodrošinājuma esamību un vērtību. Tas liecina tikai par to, ka lielākoties kredītiem vēl joprojām ir pietiekošs nodrošinājums. Un kredītu klasifikācija arī nav kredītportfeļa kvalitātes rādītājs. Tas ir izveidojies vēsturiski, un tā ir tikai viena no metodēm, uz kuras pamata bankas veido uzkrājumus. Jo mūsu kā uzraugu galvenais mērķis ir pārliecināties, ka bankas ir pietiekoši izveidojušas uzkrājumus iespējamiem zaudējumiem. Lielākoties bankas, kurām ir attīstītas kredītrisku pārvaldīšanas metodes, uzkrājumus veido, nevis pamatojoties uz klasifikāciju, bet novērtējot aizņēmēja naudas plūsmu, diskontējot uz pašreizējo vērtību, novērtējot nodrošinājuma vērtību, biznesu, pilnīgi visu. Tiešām ir atšķirība tajos rādītājos. Bet noteikumi ir jāanalizē arī kontekstā ar citām mūsu prasībām. Jo ir arī citos noteikumos prasības nekustamo īpašumu, kuri kalpo kā nodrošinājums, novērtēšanai. Tiešām ir loģisks jautājums – kāda vērtība ir tam nodrošinājumam? Ņemot vērā, ka tirgus cenas krītas, ar likviditāti ir problēmas... Nu, principā prasības ir, un diezgan stingras. Turklāt pastāv prasība, ka kredīta un nodrošinājuma attiecībai jābūt zem 70%, aprēķinot kapitāla pietiekamības rādītāju. Tagad ir jautājums, cik bankas kvalitatīvi to visu izpilda un vērtē.

Krūmane: Turpinot par šiem 70% - mūsu kopējā banku portfeļa nodrošinājuma vērtība ir virs šīs robežas.

Tā ir kā vidējā temperatūra slimnīcā.

Krūmane: Var tā teikt. Bet, kas ir tā Latvijas atšķirība no kaimiņvalstīm, mums šis rādītājs ir vislabākais. Igauņiem tas ir zemāks. Protams, pareizi jūs sakāt, ka tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, bet mēs šeit runājam par visu sistēmu kopumā.

Bet jautājums ir, cik lielā mērā šie secinājumi tomēr saistās ar uzticēšanos banku pašnovērtējumam pēc jūsu noteikumiem un cik lielā mērā jūs to esat izkontrolējuši?

Vojevoda: Mēs ne tikai vācam no bankām statistiku, kuru analizējam, mēs vēl ejam pārbaudēs uz vietas, lai tiešām pārliecinātos, kas stāv aiz tiem cipariem.

Cik pārbaudes notiek dienā, nedēļā, gadā?

Brazovskis: Vidēji ap 30 pārbaudēm gadā.

Kas ir smieklīgi maz. Kas pārbaudēs notiek, cik kredītlietas tiek izskatītas?

Brazovskis: Kāpēc smieklīgi maz? Pie 23 bankām... Izlases veidā izskatām ne mazāk kā 10%, lai būtu reprezentatīva izlase. Ir segmenti, teiksim, tautsaimniecības tāda nozare, šāda nozare, tādi kredīti, šādi kredīti. Lai mēs redzētu, kāds ir reprezentatīvais, mēs paņemam no katra segmenta 10%. Tur jau parādās aina, ko var ekstrapolēt uz visu attiecīgo portfeli.

Krūmane: Tas ir, ja mēs runājam par privātpersonu, hipotekārajiem kredītiem. Ja mēs runājam par lielajiem riska darījumiem, tad visus lielos riska darījumus pārbauda. Lielie riska darījumi tiek ņemti visi, tāpēc ka par tiem ir speciāla atskaite, kur katra banka atspoguļo informāciju. Tie jau ir tie, kam ir tūlītēja ietekme uz kapitālu, kapitāla pietiekamību.

Brazovskis: Lai saprastu, vai pēc skaita ir smieklīgi maz vai nav smieklīgi maz, tur ir jāsaprot, kā tas vispār notiek. Katrai banka ir savs tā saucamais riska profils, kur mēs katru banku esam izreitingojuši, padomē tas reitings ir apstiprināts, un mēs redzam, kas tur katrai bankai, izejot no tās specifikas, kādi ir tās riski. Ir jau bankas, kurās mēs kreditēšanu vispār nepārbaudām, jo kredītportfelis ir tik minimāls, ka neatstāj būtisku iespaidu. Savukārt citas bankas tiek kontrolētas pamatā tikai par kredītiem, jo tām nav citu risku.

Jūsu pagājušā gada pārskatā attiecībā uz kreditēšanas uzraudzību ir minēts, ka tika veiktas 16 pārbaudes. Vai tas nozīmē, ka šogad attiecībā uz kreditēšanu pārbaužu varētu būt divreiz vairāk?

Brazovskis: Divreiz vairāk to noteikti nebūs, ja mēs runājam tikai par kreditēšanu. 30 pārbaudes ir pārbaudes kopumā, 16 tātad ir par kreditēšanu, pārējās 14, sākot ar naudas atmazgāšanu, beidzot ar kapitāla aprēķināšanas iekšējiem modeļiem. Un, izejot no riskiem, ir arī iespējams, ka mēs vienā bankā divreiz aizejam pārbaudīt – atkarībā no tā, kā, piemēram, mainās kredītportfeļa kvalitāte.


Bankas pārskata ieķīlāto īpašumu vērtību, FKTK pārbauda - subjektīvi

Kas ir metodika novērtējot kredītus un to nodrošinājumus? Jūs aizejat, paņemat 10% un vērtējat, piemēram, nodrošinājuma likviditāti. Kāda ir metodoloģija?

Krūmane: Mums ir uzraugi, kas pieiet sistēmiski.

Kredītu failā ir gadu vecs īpašuma novērtējums. Tātad jānovērtē šī brīža nodrošinājuma vērtība. Kā tas notiek?

Vojevoda: Ir prasība, lai to novērtētu licencēts sertificēts vērtētājs, lai tā vērtība būtu aktuāla uz izsniegšanas brīdi. Un pēc tam, ja tirgū notiek būtiskas korekcijas, kas šobrīd arī ir, tad tas ir jāņem vērā. Varu pateikt, kā vairākas bankas pielieto statistiskas metodes un pārskata iepriekš noteikto vērtību ņemot vērā tirgus cenu dinamiku un likviditāti. To šobrīd dara, jo tirgus ir neaktīvs un gatavu cenu nav, bet iepriekšējo vērtību nepieciešams koriģēt – var to ņemt, bet vajag to ņemt ar lielu korekciju. Tad bankas tā arī dara, tās statistiski uzreiz arī koriģē. Piemēram, portfelim ar viendabīgu nodrošinājumu viņi koriģē to vērtību uzreiz.

Tas nozīmē, ka katrā kredītlietā viņi ir piemērojuši ikgadējo koeficientu, kuru viņi jums uzrāda kā savu versiju par šī nodrošinājuma vērtību?

Brazovskis: Pamatā jā. Bet, protams, tad ir nākamais – mēs atkal vērtējam, vai, ievērojot piesardzības principu, pēc kā mums ir jāvadās kā uzraugiem, viņu pielietotā metode, piemēram, diskontēšanas metode, vai tā ir šībrīža situācijai atbilstoša un adekvāta. Un tās jau ir tās mūsu vislielākās debates pēc jebkuras pārbaudes.

Bet tas nozīmē, ka katra banka izdomā savu diskontēšanu?

Brazovskis: Nu, principā katrai bankai, jā, ir savas risku pārvaldīšanas metodes.

Vojevoda: Var atšķirties gan kredītportfelis, kādi ir aizņēmēji, kāds ir nodrošinājums, bankām var būt atšķirīga situācija.

Ja ir kaut kāda māja, tad tai piemēro vērtības samazinājumu, ņemot vērā pēdējā gada tendences nekustamā īpašuma tirgū. Bet, ja kaimiņu māja ir ieķīlāta citā bankā, tad tā banka var piemērot citu koeficientu, lai gan faktiski māju stāvoklis ir identisks?

Brazovskis: Tik vienkārši nav. Mūsu pieeja ir vienveidīga pret visiem. Teiksim, ja tās mājas tur stāv un aizņēmēji ir absolūti vienādi pēc kaut kādiem kritērijiem, tad neatkarīgi no tā, kurā bankā tas ir, piemērojam vienu diskontēšanas metodi.

Bet bankas jums var uzrādīt katra savu?

Brazovskis: Principā jā. Nu tur jau arī tā debate sākas!

Tas nozīmē, ka ar katru banku, izvērtējot šos viņu 70%, ir debates? Kas ir subjektīvs process.

Brazovskis: Protams! Vērtēšana kā tāda ir subjektīvs process.

Krūmane: Par ko mēs runājam? Vai mēs runājam par slikto portfeli, par tādu, kur kavējumi ir virs 180 dienām, kur klients vispār nemaksā, nerādās, ir pazudis? Vai mēs runājam par normālu klientu, kurš maksā, kuram nav nekādu problēmu?

Mēs runājam par šaubām. Un šaubas ir attiecībā uz viņa maksājumiem, attiecībā uz viņa ķīlu. Jūs uzreiz iemetāt 180 dienas, bet ja viņš nemaksā 45 vai 75 dienas? Bet viņš vienalga jums ir standarta sadaļā. Tad jautājums ir, cik tālu viņš ir pie tās sarkanās līnijas, lai viņš nokristu zem tā standarta, un pēc kādiem un cik objektīviem kritērijiem.

Krūmane: Bet pie normāla kredīta, kura atmaksa nemaz netiek kavēta, ko jūs gribat darīt ar to nodrošinājumu? Piemēram, jums ir izsniegts kredīts pirms pieciem gadiem, dzīvokļa vērtība bija ārkārtīgi liela, pusmiljons, šodien tas nemaksā pat 100 000. Bet jūs saņemat regulāri savu algu un maksājat savus 1000 latus, jums nekas nav mainījies.

Gribētos cerēt, ka mēs par tiem, kas nekavē, nerunājam. Mēs runājam par kavētājiem un starpību starp kavētāju procentu un to procentu, kas ir standarta kredīti.

Krūmane: Tad precizēsim, ka mēs runājam tikai par tiem, kas ir kavēti, kaut vai no pirmā mēneša kavētajiem.

Ja kavēto apjoms ik pa trim mēnešiem lec uz leju, vai tā tendence jums neliek šobrīd izdarīt kādus secinājumus?

Krūmane: Protams, ka mēs to redzam, protams, ka cilvēki ir uzņēmušies par daudz lielas saistības, protams.

Bet principā arī kredīti, kuru atmaksa kavējas ilgāk nekā 180 dienas, šobrīd var būt standarta kredīti.

Krūmane: Tīri teorētiski, jā.

Vojevoda: Ilustrācijai: piemēram, kredītam var būt depozīts kā nodrošinājums. Bankai nebūs zaudējumu, jo tā var paņemt to depozītu!

Krūmane: Bet tad ir līguma nosacījumi, pēc cik dienām tas stājas spēkā, tiek norakstīts un viss. Pa to laiku vēl ir uzkrājušās soda naudas, kuras arī banka iekasē.

 

Mērķis – saņemt banku atskaites par katra kredīta pārvērtēšanu

Kāds ir FKTK mērķis šobrīd? Vai iespējami straujāk, ņemot vērā straujos notikumus Latvijas ekonomikā, pārvērtēt kredītportfeļus un bankas pārbaudīt rūpīgāk nekā līdz šim, paņemt niknākos grožos? Vai arī, gluži otrādi, nepiesaucot ažiotāžu, būt diezgan liberāliem pret bankām, lai tirgus situāciju izlīdzina?

Krūmane: Ir trešā alternatīva, ko mēs patiesībā gribam. Tā ir mūsu novitāte, kuru mēs bankām paprasījām tagad. Jūs prasāt, vai mūs nedara bažīgus – protams, mūs dara bažīgus šī tendence, nenoliedzami. Bet vēl paralēli slikto kredītu pieaugumam ir tāda lieta, ka tie jau nestāv uz vietas. Tie ir mainīgi, bankas strādā ar klientiem, notiek restrukturizācija, notiek nosacījumu maiņas, tiek prasīts papildus nodrošinājums un tā tālāk. Šobrīd visi zīlē. Tas, ko mēs gribam patiešām saprast, cik daudz ir restrukturizēto kredītu, kas ir ar šiem te portfeļiem, kādi ir bijuši nosacījumi pirms tam un kādi ir mainīti pēc tam, kāda ir pārvērtētā nodrošinājuma vērtība, kāda ir bijusi sākotnējā un kāda ir jaunā vērtība, kāda ir potenciālā likviditātes vērtība. Pirmo šāda veida atskaiti mēs prasām par 3.ceturkšņa rezultātiem pēc septembra beigām. Un tad mēs saņemsim pilnu ainu par to, kas īstenībā ir mūsu banku portfelī.

Bet tas ir atkal jautājums par tiem koeficientiem. Jo koeficientus jūs varat paspiest tajās debatēs niknākus un pateikt, ka, redziet, visskeptiskākie vērtētāji dzīvokļu tirgu ir pasludinājuši par nokritušos par 30%, nevis 20% pusgadā un ka zemes cena ir trīskārtīgi, nevis divkārtīgi nokritusi.

Krūmane: Mēs prasām par katru individuālu kredītu, un tad, saprotiet, šajās detaļās būs precīzs esošā portfeļa atspoguļojums.

Vojevoda: Par koeficientiem – vēl bankas veic tā saucamo stresa testēšanu, kad tās tiešām pielieto vairākus koeficientus tiem nodrošinājumiem, arī kavējumiem un tā tālāk. Jo neviens nevar precīzi pateikt, kāds tas koeficients jāpielieto rītdien, tad vienkārši jāizmodelē vairākas situācijas. Bankas to dara, rezultātus mums rāda, un mēs diskutējam. Un galvenais ir kas – lai banka, paredzot iespējamos attīstības scenārijus, ir sagatavota, lai tai pietiek kapitāla, lai banka paliek maksātspējīga. Ja iestāsies tas gadījums, kad pasliktināsies kredītportfeļa kvalitāte, tad lai banka tomēr ir gatava izturēt to.

Vai ir kaut kur uzvilkta sarkanā līnija, cik maksājumu kavējumi kredītiem procentos vai summāri ir brīdinājuma zvans, ka sistēmai nav labi?

Vojevoda: Tur ir jāskatās katrai bankai individuāli – cik lielus zaudējumus banka var atļauties, kamēr tā spēj izpildīt citas normatīvās prasības par kapitāla pietiekamību un tā tālāk.

Brazovskis: Divas lietas faktiski ir, kas mums ir svētas lietas un kas mums ir sarkanās līnijas. Tā ir kapitāla pietiekamība un likviditāte. Tātad kapitāla pietiekamības minimālais rādītājs ir 8%. Tagad sistēmā kopā mums ir 12%. Protams, dažas bankas ir tuvāk, dažas bankas ir tālāk. Skaidrs ir tas, ka tās, kas ir zem 10%, ir...

Krūmane: ... ir mūsu uzmanības lokā.

Brazovskis: Tad ir mūsu sarkanās līnijas, kurās tad arī varbūt ir nevis viena, bet trīs pārbaudes, kurās varbūt ir palielināta ziņošanas sistēma, viņi FKTK ziņo par savu likviditāti nevis reizi mēnesī, bet katru nedēļu un tā tālāk, un tā joprojām.

Bet tas maina jūsu uzstādījumus par tiem pašiem uzkrājumiem, vēl kaut ko? Ko pietuvošanās sarkanajai līnijai maina? Vai tas maina uzstādījumu par to, ka vairāk jāpārstrukturē kredīti, vai, gluži otrādi, neļaus pārstrukturēt kredītus?

Krūmane: Ir jābūt risinājumam.

Brazovskis: Tas maina to, ka mēs tad skatāmies un prasām no viņiem, kādas ir viņu darbības, lai noturētu kapitāla pietiekamību, un tur, protams, ir sākot ar kredītportfeļa pārstrukturēšanu, kredītportfeļu pārdošanu, beidzot ar pamatkapitāla palielināšanu uz akcionāru rēķina – n-tie punkti, kas tur var būt.

Pilsonim, skatoties uz FKTK, jautājums varētu būt tāds – vai FKTK veicina un ir labvēlīga pārstrukturēšanai ar atkal garākām kredīta brīvdienām, ar vēl kaut ko, ja viņam ir grūtības, vai arī FKTK sēž cieti un saka, ka mēs šajā situācijā to neveicināsim.

Krūmane: Tas ir banku jautājums.

Brazovskis: Jautājums par to, kā mēs vispār uzraugām – vai mēs tagad uzraudzīsim stingrāk vai vājāk nekā līdz šim. Es principā nepiekrītu šim piegājienam. Kā uzraudzījām, tā uzraudzīsim! Uzraudzība vienmēr ir bijusi stingra vai vāja, bet uzraudzīsim konsekventi. Uzraudzība atbilst attiecīgajam riskam, kāds eksistē tirgū, kāds eksistē konkrētajai bankai. Un tur nu mēs neko nemainīsim.

Bet pilsoni interesē – ja iešu uz banku, vai man ir lielākas iespējas dabūt, piemēram, pamatsummas brīvdienas, vai iespējas pie šīs kritiskās situācijas samazinās?

Brazovskis: Tas ir atkarīgs no bankas, nevis no mums. Lai banka to varētu izdarīt, mēs atgriežamies pie tiem 8%. Lai viņi bezgalīgi piešķirtu kredītu brīvdienas un nepasliktinātos kredītu novērtējums no mūsu puses un eventuāli arī no auditoru puses, tad ir jābūt kaut kādiem citiem avotiem, no kā tad banka nodrošinās likviditāti un kapitāla prasības. Ja bankai nav citu avotu, no kā nodrošināt likviditāti un kapitāla prasības, nu tad skaidrs, ka tur nebūs nekāda pārstrukturizēšana, bet nevis tāpēc, ka mēs to neļaujam, bet tāpēc, ka tas risks ir novērtēts neadekvāti. Jo viena lieta, ka ir vienreiz pārstrukturizēts, un otra lieta ir, ka ir jau trīsreiz pārstrukturizēts. Protams, ka tad būs pavisam cits piegājiens. Bet vēlreiz – tas nevar būt tā, ka tagad mēs pasakām visai sistēmai, ka tur nu ir sveiki, viss ir beidzies.

Krūmane: Būtu absolūti nepareizi to tādā veidā pagriezt, ka tagad, piemēram, tev neļauj pagarināt to kredītu tāpēc, ka, ziniet, FKTK mums liek. Tā ir katras bankas gan sākotnējā riska novērtēšana vai nepietiekamā novērtēšana, un bankas attiecīgā menedžmenta darbs un vēlēšanās, spējas strādāt ar klientiem.

Brazovskis: Parastam cilvēkam tiešām ir jāsaprot, ka, ja viņam ir darbs un viņš nodrošina savus maksājumus bankai, tad viņam nav ko uztraukties par kaut kādām pārstrukturēšanām un vēl visu kaut ko. Man liekas, ka tā ir viena lieta, ko mēs vienmēr ārzemniekiem stāstām un kas visiem nav skaidrs. Visiem nez kāpēc šķiet, ka bankas ir strādājušas arī ar hipotekārajiem kredītiem kā lombardi. Atšķirībā, teiksim, no dāņiem, ķīla ir bijusi vienmēr tikai un vienīgi sekundārs maksāšanas avots. Primārais maksāšanas avots hipotekārajos kredītos ir paša cilvēka naudas plūsma.

Ir daļa gadījumu, kad cilvēkiem nav ienākumu, lai spētu pēc diviem, trīs gadiem atmaksāt pamatsummas - viņi dabūja kredītus ar trīs gadu brīvdienām, kuru laikā gribēja īpašumu uzsist gaisā.

Brazovskis: Es tam nepiekrītu. Vismaz tie skaitļi, tie dokumenti, ko mēs esam pārbaudījuši par tiem 10%, nu, ir tur ienākumi cilvēkam! Mūsu lielākā debate varbūt pēc tam ir, vai tas ir pietiekami vai nepietiekami, tā ir debate. Bet tas, ka ir kreditēts tikai pret ķīlām, tam es nevaru piekrist nekādā gadījumā.

Krūmane: Kāpēc tik daudzi latvieši ir Īrijā? Tomēr tā nauda, kas nāk, lielā mērā tā šeit nāk kredītu segšanai. Ja runa ir par mājokļu kredītiem, kas ir ņemti pašiem, jā, ir alga varbūt samazinājusies uz pusi, nu tad ir jāiet uz banku, jārunā ar banku, un restrukturizējiet tad to kredītu! Un tad tu maksā mazākās daļās, bet tu tomēr maksā.


Sliktākie - attīstītāji, celtnieki, tirgotāji, privātpersonas ar vairākiem kredītiem

Parunāsim par iespējamām prognozēm, kas izriet no tendencēm. Kas ir tie tipiskākie vai lielākā apjoma kredīti, kuri šobrīd ir nonākuši no standarta daļas zemstandartā? Kuras izrādījušās tās riska grupas, kam ir tendence palielināties?

Krūmane: Ir nekustamo īpašumu attīstītāji, protams – tādi, kā es gribētu teikt, nesaprātīgi attīstītāji, kur ir ņemtas pļavās zemes, ir pirktas šīs zemes ar domu, ka būs būvatļaujas vai izbūvēti nosacīti ciemati, piecas vai 10 mājas. Ir, protams, privātpersonas, kuras ir paņēmušas patiešām par daudz – viens ir mājokļa kredīts, bet tiešām, kā to reklamē – vēl uz Ēģipti ceļojumam, un riteni vienam bērnam un otram, un leļļu māju. Kredītkaršu kredīti. Tas ir tas, ko redz, jo sākotnēji nebija Kredītu reģistra, domāja, ka neviens to neuzzinās un es varu paņemt. Protams, visu iedzīvotāju optimisms uz mūžīgajiem 20% vai 30%, vai pat 40% algu pieaugumiem.

Un zem tirdzniecības ir mazumtirdzniecība, tur nav, teiksim, autotirgotāji jau sākuši izcelties vai vēl kāds?

Brazovskis: Pamatā tā ir mazumtirdzniecība. Autotirgotājos, protams, ir liels kritums, bet pamatā tā ir mazumtirdzniecība.

Bet tieši mājsaimniecības ir tās, kurām ir lielākais īpatsvars tiem kredītiem, kas ir kavēti virs 180 dienām.

Brazovskis: Mājsaimniecībās ir tas, ko es jums teicu – bremzējoties visai ekonomikai, viņi paliek bez darba un vienkārši nevar atmaksāt.

Kas tā ir par publiku ienākumu kategorijās vai īpašumu apjomu kategorijās?

Krūmane: Viena daļa tie ir celtnieki, kas strādāja gan Pierīgā, gan Rīgā, gan kas strādāja uz lielajiem objektiem, gan kas strādāja uz tādiem pašiem „attīstītāju” projektiem. Tas ir tas kontingents.

Bet cik lieli kredīti tie ir? Tie ir kredīti līdz 50 000, līdz 100 000?

Vojevoda: Mums ir vidējais kredītu apmērs statistikā, bet, lai precīzi atbildētu uz jūsu jautājumu... Tagad Latvijas Banka ir ieviesusi Kredītu reģistru, tur tad varēs dabūt atbildi uz jūsu jautājumu. Līdz šim tik detalizētas statistikas nebija – jo faktiski tas nozīmē, ka par katru kredītu jābūt visai informācijai...

Jautājums par Kredītu reģistru ir nākamais. Vai ir izvērtēts, cik daudzi ir melojuši?

Krūmane: Bankām jau arī līdz šim bija prasības klientam atšifrēt savas saistības citās bankās. Jautājums, vai klients to godīgi atšifrēja. Iespējams melu procents pastāv...

Brazovskis: Īsā atbilde, vai mēs esam izvērtējuši – nē, neesam. Bet arī statistikā ir redzams, ka lielākie kavējumi ir patēriņa kredītiem, un tie ir tie mazie, teiksim, pārsimts lati līdz tūkstotim patēriņa kredītos, kas netiek maksāti.

Krūmane: Man šai brīdī ir komentārs par inflācijas apkarošanas plānu, kurš tad arī ieviesa VID izziņas. Es to arī teicu, esot Finanšu ministrijā, ka tas bija ieviests divus gadus par vēlu. Bet es domāju – labāk, ka tas bija, nekā tad, ja tas vispār nebūtu bijis. Kāda bija kritika, kāda bija ažiotāža visur, „priekš kam tas ir vajadzīgs”! Es domāju, ja tas nebūtu bijis, ticiet man, tās sekas būtu vēl iespaidīgākas.

Bet šobrīd jūs grasāties kontekstā ar Kredītu reģistra informāciju veikt kādu pārvērtēšanu? Vai arī to jūs īsti neņemat vērā? Jo, ja banka ir vērtējusi tā klienta maksātspēju pie deklarētā saistību apjoma un izrādās, ka saistību apjoms ir bijis lielāks, tas prasa pārvērtēt, kā banka uz viņu ir paskatījusies.

Krūmane: Šeit ir atkal jautājums vietā – vai viņš ir parādnieks? Vai viņš ir kavējis? Ja viņš šos maksājumus tomēr sedz un nekavē...

Bet riski palielinās. Tas nozīmē, ka palielinās risks, ka viņam sāksies problēmas.

Krūmane: Bet varbūt viņam problēmas nesāksies.

Vojevoda: Banka pati varēs precīzāk novērtēt, vai tai ir iespējami zaudējumi no tāda aizņēmēja.

 

Esam labāki, stingrāki vai stabilāki? Uzkrājumi - vairāk kā pēc Krievijas krīzes?

Ja pasliktināsies situācija ekonomikā, kas palielina riskus bankās, jums droši vien būtu ļoti plašs pamats prasīt bankām lielākus uzkrājumus. Vai jūsu mērķis varētu būt mazināt šo slogu, vai arī to ir bezjēdzīgi no FKTK prasīt?

Brazovskis: No mums ir bezjēdzīgi to prasīt, jo mums primārais ir, lai būtu patiess un skaidrs priekšstats. Un iet uz kompromisiem... Var, protams, teikt – kā mums uzlabot kredītportfeļa kvalitāti? Var uzlabot divos veidos. Pirmais veids, līdzīgi kā darīja Amerikas Savienotajās Valstīs, izpērkam kredītportfeļus un ieliekam lielu valsts naudu. Tas pie mūsu apstākļiem neder, tas nenotiks. Tas ir jautājums valdībai, ja man kāds jautātu, vai tā vajag darīt, atbilde – nevajag tā darīt. Otrs, protams, ir tas, uz ko jautājums tēmē – vai mēs iesim uz kompromisiem, mainīsim savus noteikumus, atbildu – nē, neiesim.

Cik daudz Latvija atšķiras no citām valstīm? Ar 70% kredītu nodrošinājuma pietiekamību, ar augstu vidējo kapitāla pietiekamību 12%, kamēr Eiropas Savienības prasība ir 8%, vēl kaut ko?

Vojevoda: Ar 70% kredīta un nodrošinājuma vērtības attiecību kapitāla pietiekamības aprēķināšanas nolūkiem mēs esam pie stingrākā gala.

Krūmane: Mēs esam labāki...

Labāki vai stingrāki?

Krūmane: Stabilāki.

No patērētāja viedokļa – stingrāki?

Krūmane: Jā, bet, ja mēs skatāmies no sistēmas stabilitātes viedokļa, kas ir mūsu pamatfunkcija, tad tā tas ir.

Brazovskis: Mēs esam vienmēr mēģinājuši to mītu kliedēt, ka ir divas lietas – ir meitas uzņēmumi, un ir ārvalstu banku filiāles. Filiāles, kas šeit darbojas (lielākie – Nordea un Danske bank – KNL piez.), tās tiešām nav mūsu rūpju lokā. Filiāļu veselība nav mūsu uzraudzības funkcija. Tām nav nodalīts kapitāls Latvijā, tādēļ ar tām nodarbojas to mātesbanku  uzraugi. Noguldījumu garantiju fonds, kas stāv aiz tām, nav mūsu valsts noguldījumu garantiju fonds. Formāli mums it kā ir jāuzrauga to likviditāte, bet par to jau tagad Eiropas Savienības līmenī diskutē, kāpēc tā likviditāte ir jāuzrauga, un arī no šīs prasības varbūt atteiksies. Otra lieta ir meitas uzņēmumi, un te nu ir jāpasaka tas, Nu, protams, viņi var teikt, ka uzskata šo tirgu par savu tirgu un vēl kaut kā, bet tādām lietām mēs nekad īpaši ticējuši neesam, un mēs tās uzraugām neatkarīgi no tā, kam tās pieder, mēs tās uzraugām kā savas bankas. Tur arī visas prasības visiem ir vienādas. Tā ka, kāda ir mātesbankas veselība, tas, protams, mūs interesē, bet ne tik lielā mērā.

Jūs sākumā teicāt, ka no kredītu klasifikācijas uzkrājumi nav atkarīgi. Noteikumos gan ir rakstīts, ka speciālie uzkrājumi no pakāpes ir atkarīgi.

Vojevoda: Tā ir tikai viena no metodēm. Viena no metodēm ir, tieši tā, sākumā saklasificēt un pēc tam veidot uzkrājumus atkarībā no tiem procentiem, kas tur ir sarakstīti. Vēsturiski tā ir primārā metode, kura no paša sākuma mūsu industrijai arī bija vistuvāk. Pakāpeniski metodes attīstījās, un tur, tajos pašos noteikumos, ir pieminētas citas metodes – ka banka vienkārši diskontē nākotnes naudas plūsmas un salīdzina to vērtību ar vērtību, kas pašlaik ir uzskaitē, un par starpību veido uzkrājumus. Ja ir nepieciešams samazināt kredīta pašreizējo vērtību, to dara caur uzkrājumiem. Vēl ir viena metode – ja banka uzskata, ka kredīts tagad ir no nodrošinājuma atkarīgs, ka var atgūt līdzekļus, tikai realizējot nodrošinājumu, tad ļoti rūpīgi tiek izvērtēts nodrošinājums, tā pašreizējā vērtība, ņemot vērā visus izdevumus sakarā ar realizāciju, un atkal salīdzina ar kredīta summu, par starpību veido uzkrājumus.

Krūmane: Un vēl ņem vērā likviditātes termiņu, laiku, kādā var šo ķīlu realizēt.

Ir arī vispārējie uzkrājumi, kas jāveido, ņemot vērā tai skaitā pašreizējos ekonomiskos apstākļus. Vai šobrīd bankām ir jāveido vispārējie uzkrājumi, un cik lieli?

Vojevoda: Jā, un pēdējā laikā mēs novērojam, ka bankas vairāk un vairāk veido šos uzkrājumus kredītu grupai, kur varbūt katram kredītam individuāli vēl neidentificē problēmas, piemēram, varbūt vēl kavējuma nav, bet jau iepriekšējās pieredzes rezultātā un ņemot vērā ekonomiskās situācijas pasliktināšanos prognozē, cik aizņēmējiem būs problēmas, bankas jau veido šos uzkrājumus.

Krūmane: Vispārējie uzkrājumi radās pēc Krievijas krīzes, pēc 1998.gada, tas ir tas laiks, kad ieviesa šos te vispārējos uzkrājumus un kad tos sāka veidot. Bet, tā kā katrai bankai ir sava kredītpolitika, pieeja pret kredītrisku, pret novērtēšanu, tad ir tā, ka var būt no 0,1% līdz pat 0,5%. Tas bija pēc Krievijas krīzes, kad veidoja līdz 1% no portfeļa.

Vai šie laiki var atgriezties? Mēs varam pārsniegt šo 1%?

Krūmane: Tas, ko mēs jau minējām, ka mēs redzam, protams, ka līdz pāris procentiem tas var nonākt, protams. Un tas, ko arī es vienmēr esmu teikusi, tas nav nekas dramatisks. Ja mēs arī nonāksim līdz tam uzkrājumu līmenim, kāds bija Krievijas krīzes laikā, tas būs tikai normāli.

Kas būtu nenormālais procents? Uzkrājumos un nestandarta kredītos?

Krūmane: Uzkrājumi jau paši par sevi nav nekas slikts. Tas dod iespēju nākotnē atkal tos atbrīvot un gūt ekstra peļņu. Tur ir jāskatās visi finanšu rādītāji.

Bet tie visi rādītāji saiet kopā banku reitingā, kas tautai nav pieejami.

Krūmane: Tie ir dienesta lietošanai.

Kāpēc nav pieejami?

Vojevoda: Tieši tāpēc – kā tos reitingus interpretēs publika? Jo tur, man šķiet, viss ir tik specifiski un jāzina visas detaļas par reitingu metodoloģiju.

Varbūt man kā kredītņēmējam ir tiesības uzzināt, jo es neiešu uz to banku, kurai tā sarkanā līnija ir tuvāk.

Krūmane: Tas ir mums – uzraugiem.

Brazovskis: Te jau nav kaut kādi reitingi, kas parāda bankas kā tādas drošību. Lai mēs varētu savu darbu te kaut kā plānot, tāpēc arī ir šis reitings, kur mēs katrai bankai redzam, kāds ir tās risks. Un, izejot no tā, mēs savu darbu plānojam. Bet tas nav tāds reitings kā, nezinu, „Fitch” vai vēl kaut kam, tie reitingi ir uz banku pārbaudēm taisīti, tātad uz visu šo iekšējo informāciju. Un, cik man zināms, Eiropas Savienībā ir ļoti maz tādu valstu, kas padara publiskus kaut kādus banku pārbaužu rezultātus. Principā var būt kaut kad mēs līdz tam arī varētu nonākt, bet es baidos, ka pie tagadējā konkurences un sabiedrības izpratnes līmeņa tas var nodarīt daudz vairāk ļaunuma nekā labuma. Principā darīt jau visu kaut ko varētu, varētu kā Jaunzēlandē visu kaut ko publicēt. Jautājums, vai tā mūsu sabiedrība tam ir gatava.

Varbūt šī sabiedrība ir jāgatavo?

Krūmane: Un tad atkal mēs nonākam pie jautājuma, kas ir mērķis. Tagad nodot neprofesionālai saplosīšanai, lai radītu kaut kādas sekas?


Liberālākas prasības pret bankām komisijai nozīmētu sākt melot

Vai jums ir plāns B, kā mīl teikt klasiķi, ja scenārijs ir ilgstoša krīze, ko tagad prognozē, gadu vai pusotru - ja ne recesija visu šo posmu, bet vismaz krīze attiecībā uz nekustamo īpašumu, kas ir absolūti lielākā nodrošinājuma daļa? Vai ir plāns, kad jums būtu jāmaina jebkāda veida sava stratēģija, pieeja, attieksme pret bankām, ja lejupslīdes posms turpinās ilgstoši?

Krūmane: Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka mēs gribam sagaidīt, redzēt tos rezultātus, jauno statistisko atskaišu griezumu, jo tas tiek prasīts pirmo reizi. Tad mēs varēsim arī dot atbildi uz jautājumu.

Brazovskis: Es sapratu, jautājums ir, vai ir plāns B – vai mēs mīkstināsim savu nostāju. Tad atkal atgriezīsimies pie tā, ka principā mainīt mēs savos noteikumos tur absolūti neko nevaram. Tie jau tā pēc savas būtības ir maksimāli uz tirgu orientēti un maksimāli liberāli. Padarīt tos vēl liberālākus? Tas nozīmē, maigi sakot, sākt melot, ko mēs, protams, nedarīsim. Ja mēs tagad tos noteikumus pārtaisām, tas nozīmē, ka mēs sākam manipulēt ar tiem skaitļiem jau tādā apmērā, ka tur nav runa par patiesu un skaidru priekšstatu vairs. No tā mēs atkāpties nevaram. Ar ko mēs sākām – mums ir divas svētas lietas, kapitāls un likviditāte. Kamēr kapitāls un likviditāte netiks apdraudēti un kamēr vien bankas var nodrošināt kapitālu un likviditāti, tad, protams, ka nevar pateikt... Vienai bankai varbūt jau pie 12% neatmaksas iestājas krahs, bet otrai varbūt pie 20% neatmaksas kapitāls un likviditāte ir lieliski un tā var pildīt savas saistības pret klientiem. Kamēr viņi to var izdarīt, tikmēr uz priekšu! Ja viņi to nevarēs darīt, tad, protams, ir tās individuālās darbības, ko es minēju.

Kā vēl vienu kritēriju no attīstības viedokļa var apskatīt to kredītportfeļa kopējo palielinājumu? Vai to jūs mērāt arī kā potenciālu rādītāju?

Krūmane: Nevar būt valstī pie IKP 0,5% vai pie IKP 1%, nu nevar būt 20% pieaugums, tas taču viss ir saistīts! Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai stagnēšanas apstākļos bankām ir jāpelna kaut kur citur.

Bet ekonomikai vajag, lai būtu jauni kredīti? Cik lielā mērā FKTK ir vai nav ar rūpi par šo aspektu?

Krūmane: Mēs esam par stabilu un sistēmisku pieeju.

Brazovskis: Rūpe par aspektu un rūpe par kreditēšanas attīstību nekādā gadījumā nevar būt uz standartu vājināšanu. Tā var realizēties tikai uz vispārējā ekonomiskās attīstības līmeņa. Ja nav kredītņēmēju, kuriem dot, tad viņu vienkārši nav. Un nevar pateikt, ka, teiksim, ziniet, 52.pants, maz kas tur ir rakstīts, maksātspēju nevērtēsim, to nevērtēsim, jo mums ekonomikā ir jāplūdina līdzekļi iekšā. Līdzekļus ekonomikā neplūdina uz uzraudzības rēķina, tie ir jāpludina iekšā no kaut kādiem citiem avotiem. Tā atbilde ir uz to, vai, ekonomikai vājinoties, ir jāpavājina uzraudzības standarti – tas ir principā neiespējami.

Tātad šāgada trešā ceturkšņa rādītāji ir tas atskaites punkts, pēc kura FKTK dati par kredītu kvalitāti varētu būt pilnvērtīgāki, dziļāki un pamatīgāki?

Krūmane: Jā. Tas ir svarīgi mums kā uzraugiem, bankām un sabiedrībai. Un tas ir svarīgi arī reitingu aģentūrām, valūtas fondam, ar kuru mēs strādājam. Lai mēs spētu dažādos griezumos parādīt un pateikt patieso stāvokli, kāds patiešām ir, un novērtēt draudus, kas var būt nākotnē. Pieņemsim, viens kredīts, kurš otrā ceturkšņa beigās ir parādīts pie kavētajiem, banka ar klientu ir strādājusi, tā ir nonākusi pie risinājuma, klients ir atradis papildus nodrošinājumu, banka ir pagarinājusi termiņa atmaksu, teiksim, no pieciem uz 10 gadiem, kredīts ir pārstrukturēts, tas skaitās kā no jauna. Un tas vairāk nākamajā atskaites periodā neparādās kā slikts. Tas, ko mēs gribam saprast, – cik tādu ir? Un pie tā visa mēs paralēli prasām: kas ir bijis iepriekšējais nodrošinājums, kāda ir bijusi tirgus vērtība, kas kalpo par jauno nodrošinājumu, kādi ir nosacījumi, vai ir izmaiņas termiņā un termiņa struktūrā. Un to mēs prasām visām bankām par visiem kredītiem. Tā būs detalizēta un padziļināta informācija, kas ļaus mums izprast situāciju pilnībā, tik detalizēta statistika mums šodien nav. Tas parādīs to, kā bankas strādā ar klientiem, ko bankām izdodas restrukturizēt, un tad tā daļa, kas paliek, ko mēs redzam, kas ir neglābjama, zaudējusi kā ķīla savu vērtību – ko bankas dara ar to, kā tās strādā ar to.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: