Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 23.05.2019.
 

Irānas konflikts: cēloņi, risinājumi un - kas mums no tā?

Ārlietas

18.07.2008. Gunta Niparte  A A A Komentāri: 0
Irānas pagājušajā nedēļā veiktie tālas darbības rādiusa raķešu „Shaba-3” izmēģinājumi, demonstrējot spēju sasniegt Izraēlas valsts teritoriju un ASV kara bāzes Persijas līča reģionā, saasināja Irānas attiecības ar Izraēlu un ASV. Ārpolitikas eksperti uzskata, ka šādas - abu pušu klaji konfrontējošas attiecības radījušas bažas par jauna militāra konflikta uzliesmojumu Tuvajos Austrumos. Kas notiek Latvijā? (KNL?) redakcija izvērtēja Irānas, ASV un Izraēlas konfliktējošo attiecību vēsturi, apkopoja speciālistu viedokļus un prognozes par saspīlējuma tālāku attīstību, kā arī izzināja Latvijas valstisko nostāju un rīcību militāra konflikta gadījumā.

Kā radās konflikts?

Lai izprastu konfliktu pilnībā, tas ir jāvērtē no diviem aspektiem. Pirmkārt, Izraēlas un Palestīnas attiecības, kur Irānas līderi, ar spēcīgiem izteikumiem ir kritizējuši mākslīgo Izraēlas valsts izveidi un palestīniešu nerimstošu mocīšanu tiem atstātajās niecīgajās Gazas joslas un Rietumkrasta teritorijās. Bet Irānas pašreizējais prezidents Mahmūds Ahmadinedžāds ir paudis visai skandalozu viedokli par to, ka Izraēlai jāpazūd no pasaules kartes. Otrs aspekts ir Irānas un ASV attiecības, kas oficiāli pārtrūka 1979. gadā, pēc Irānas islamiskās revolūcijas un ķīlnieku sagūstīšanas ASV vēstniecībā Teherānā, kam sekoja gan saspīlējumi, gan pilnīga izolācija, gan arī nebeidzama ASV sankciju virkne. Kritiskas šīs attiecības kļuva pēc 11. septembra notikumiem ASV, kad Irāna, kopā ar Ziemeļkoreju un Irāku iekļuva ASV prezidenta Džordža Buša melnajā „ļaunuma ass” jeb to valstu sarakstā, kuras Dž.Buša administrācija apsūdzēja saistībā ar terorismu un centieniem izveidot masu iznīcināšanas ieroču krājumus.

ASV, balstoties uz slepeno dienestu sniegto informāciju, apsūdzēja Irānu aktīvā slepenas kodolprogrammas attīstīšanā un ballistisko raķešu ražošanas tehnoloģiju pilnveidošanā kopā ar Krieviju un Ķīnas atbalstu. 2003. gadā ANO Drošības padome un Starptautiskā Atomenerģētikas Aģentūra izdeva brīdinājumus Irānai pārtraukt urāna bagātināšanas programmu. Taču Irāna atteicās sadarboties paziņojot, ka urāna bagātināšanas programmai ir tikai un vienīgi civils raksturs – enerģijas ražošana, tādejādi noraidot iespēju no tās jebkad atteikties. Attiecības pasliktinājās arī pēc Irānas tautas vērtējumā harizmātiskā prezidenta Mahmūda Ahmadinedžāda nākšanas pie varas 2005. gadā, kurš nekautrējās paust savus uzskatus gan par Izrāleas valsti un „Cionistu režīmu”, gan holokaustu kā sazvērestības teoriju. Tomēr prezidentu M.Ahmadinadžādu ir maldīgi uzskatīt par vienīgo valsts vadītāju. Pelēkais kardināls Irānas pārvaldē ir tās ilggadējais garīgais līderis - Ājatolla Alī Hameneī, kurš tiek uzskatīts par galveno lēmēju.

Interesants pavērsiens notika 2007. gadā, kad klajā nāca ASV izlūkdienestu ziņojums vēstot, ka Irāna 2003. gadā ir pārtraukusi savu kodolieroču programmu, taču ir saglabājusi minimālu iespēju to atkal atsākt. Tika secināts, ka ar tā brīža urāna bagātināšanas tempiem Irāna, labākajā gadījumā, atomieroču ražošanu varētu uzsākt tikai ap 2010.-2015. gadu. Neraugoties uz to, ASV un Izraēla tupināja politisko spiedienu, apsūdzot Irānu atomieroču ražošanas centienos, kam politologs Andris Sprūds saskata visai racionālu loģiku. Viņš atzīst, ka nedrīkst cerēt uz to, ka ASV vai Izraēla gaidīs līdz Irāna būs sasniegusi zenītu savās atomieroču spējās. Tomēr arī A.Sprūds pret Irānas pašreizējo atomieroču kapacitāti izturas skeptiski sakot, ka Izraēlas izlūkdienesti ir vieni no labāk trenētajiem pasaulē, un tādēļ, ja pēc Irānas prezidenta izteikumiem par Izraēlas noslaucīšanu no kartes patiesi pastāvētu draudi Izraēlas valstij, Izraēla un ASV ne mirkli nevilcinātos šo draudu avotu iznīcināt.

Vai Irāna apzināti izaicina citus?

Atskatoties uz pēdējo divu mēnešu notikumiem, ir acīmredzams, ka no diplomātiskām nesaskaņām un draudīgiem izteikumiem, spriedze ir pāraugusi fiziskā agresijā. Jūnijā mēdijos izskanēja ziņas, ka aptuveni 100 Izraēlas kara aviācijas lidmašīnas atstrādā uzbrukumu Irānai, izmantojot ASV kontrolēto Irākas gaisa telpu, kā arī minējumi, ka ASV un Izraēla varētu veikt uzbrukumus Irānas kodolpētījuma centram Natanzā, lai apturētu Irānu no tālākas kodolprogrammas attīstīšanas. Tas nekavējoties izraisīja asu Teherānas nosodījumu un Irānas elites bruņoto spēku, Revolucionāro gvardu, vadītāja Mohamada Ali Džafara paziņojumu, ka: „Jebkura pret Irānu vērsta rīcība nozīmēs karu, liekot agresoriem nožēlot viņu rīcību”, kā arī draudi, ka Irāna pastiprinās kontroli Ormuza šaurumā, caur kurā izveidoto naftas cauruļvadu tīklu tiek transportēti 40% no pasaules naftas. Šāds solis izraisītu pasaules mēroga enerģētisko krīzi.

Aizdomas par kara draudiem starptautiskajā sabiedrībā radās pagājušajā nedēļā, kad Irāna veica mācību pārbaudes izmēģinājumus vidēja un tāla rādiusa raķetēm. Arī tādām, kas var sasniegt Izraēlu un kādu no aptuveni 30 ASV armijas bāzēm Persijas līča teritorijā. Irānas augstākais līderis Ājatolla Alī Hameneī pauda, ka uguns atklāšana uz Izraēlu un ASV armijas bāzēm Persijas līcī būs pirmā atbilde jebkuram militāram uzbrukumam tās kodolprogrammai, kamēr prezidents M.Ahmadinedžāds izteicās, ka ASV militārās bāzes visā pasaulē ir „jāizrauj ar saknēm”, jo lielā daļā ierīkoti ASV slepenie cietumi, kuros notiek cilvēktiesību pārkāpumi un nesankcionēta, par terorismu aizdomās turēto, spīdzināšana. 

ASV valsts sekretāre Kondulīza Raisa atbildot brīdināja Irānu, ka ASV nevilcināsies aizsargāt Izraēlu un pārējos sabiedrotos Persijas līča reģionā, un ka Irānai nevajadzētu šaubīties par ASV spējām. Arī Izraēlas aizsardzības ministrs Ehuds Baraks izteica draudus: „Irānas problēma ir izaicinājums ne tikai Izraēlai, bet visai pasaulei... Izraēla ir spēcīgākā valsts reģionā un ir pierādījusi, ka tā nebaidās pieņemt mērus, kad vitāli svarīgas drošībās intereses ir apdraudētas”, tādejādi atsaucot atmiņā 1981. gadu, kad Izraēla veica gaisa uzbrukumu Irānas kodolreaktoriem. Kāds cits Izraēlas ministrs piebildis, ka: „Uzbrukums Irānai nozīmētu pilnīgu Irāņu nācijas iznīcināšanu”.

To, ka Irāna ir reāls drauds gan Izraēlai, gan ASV un tās pozīcija nav tikai spekulācija uzsvēra arī organizācijas „Sabiedrība citai politikai” valdes loceklis Artis Pabriks, tāpēc visu pušu interesēs būtu pēc iespējas ātrāk panākt problēmas risinājumu. A.Pabriks gan arī piebilda, ka nav skaidrs kā risinājums tiks rasts, jo uz šo brīdi ANO drošības padomē nav vienotības, ko nosaka Krievijas un Ķīnas mūžīgā flirtēšana ar starptautisko sabiedrību. A.Sprūds sprieda, ka: „Militāra konflikta nebūs, un Irāna to ļoti labi zina, tādēļ atļaujas blefot. ASV, kas ir Izraēlas svarīgākā sabiedrotā, šobrīd nav labākajā ekonomiskajā formā, un nevar atļauties 3 reģionālus karus vienlaicīgi”.

Tikai gudra un ilga diplomātija var būt risinājums. Tāds ir āri ārzemju Tuvo austrumu ekspertu secinājums. Jebkāda militāra akcija pret Irānu var izraisīt neprognozējamas sekas. Pirmkārt, nedrīkst aizmirst apstākli, ka gan ASV, gan Izraēla ir atomieroču lielvalstis, tādēļ atomkara risks, kurā uzvarētāju nav, pastāvēs vienmēr. Otrkārt, jāņem vērā irāņu nacionālā saliedētība un stiprā ticība, tādēļ maz ticams, ka pretuzbrukums būtu jāgaida ilgi. Turklāt tas arī veicinātu dažādu formu ekstrēmismu un anti-amerkinānisma uzliesmoju visā pasaulē. Treškārt, jau pieminētās naftas rezerves, kas to apjoma ziņā pasaules mērogā ierindo Irānu trešajā vietā, uzreiz aiz Saaudu Arābijas un Kanādas. Tādēļ Irānas, kā naftas partnera zaudēšana, būtu katastrofāla pasaules ekonomikai.

Situācija var mainīties pēc ASV prezidenta vēlēšanām šī gada novembrī. Par diplomātiju kā vienīgo spriedzes mazināšanas instrumentu attiecībās ar Teherānu ir iestājies ASV prezidenta amata kandidāts, senators Baraks Obama, kurš gatavs kopā ar Irānas prezidentu sēsties pie viena galda un pārrunāt situāciju. Pretēju pozīciju – agresīvu akciju atbalsta B.Obama sāncensis senators Džons Makkeins, kurš noliedzis iespēju lietot diplomātiju un tikties ar M.Ahmadinedžādu, līdz Irāna nebūs pilnībā pārtraukusi urāna bagātināšanas programmu. Dž.Makkeins kādā intervijā medijiem atļāvies pajokot, ka pieaugošais ASV cigarešu eksports uz Irānu ir veids, kādā ASV mēģina atbrīvoties no Irāņiem.

Lai gan atomieroču problēma ir ‘pulvera muca’ un ‘virs Irānas mākoņi ir savilkušies’, patiesais nesaskaņu iemesls ir daudz sarežģītāks, secināja bijušais Latvijas ārlietu ministrs (1990-1992) Jānis Jurkāns. Nafta ir un būs viens no ASV galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem, proti, cīņa notiek par to, kas kontrolēs Tuvos Austrumus un naftu nākamo desmit gadu laikā. J.Jurkāns piebilda, ka: „ASV intereses un uzskati nesakrīt ar to cilvēku interesēm, tāpēc Tuvajos austrumos miera nebūs, kamēr tur būs Amerikāņi”. A. Sprūds uzskata, ka šis konflikts principā būtu jāvērtē arī ar simbolisma pieskaņu. Tas atklās, kuras valstis ir gatavas būt ASV sabiedrotās un kuras ir pretējā blokā. Turklāt, raugoties uz nesenajiem starptautiskiem notikumiem, vēl gan neskaidri, tomēr abu bloku aprises ir jau sākušas iezīmēties.

Latvijai tiešu draudu nav, bet...

Šobrīd Latvijai tiešu militāru draudu nav ne no vienas valsts, taču Latvija savu aizsardzību balsta uz kolektīvu drošības sistēmu, tādēļ mūsdienās, reģionālas drošības problēmas savstarpēji cieši saistītas ar globāliem drošības draudiem. Latvijas Aizsardzības ministrija (AM), komentējot situāciju, uzsvēra, ka ASV bija un saskaņā ar nesen apstiprināto valsts aizsardzības koncepciju arī turpmāk būs nozīmīgs Latvijas stratēģiskais partneris. Tomēr, ja izceltos konflikts, šajā gadījumā tas, pirmkārt, būtu konflikts starp Irānu un Izraēlu. Ja ASV konfliktā atbalstītu Izraēlu, Latvijas iesaiste nenotiktu automātiski, pat ja ASV un Latvija ir NATO dalībvalstis. AM to gan neminēja, bet iespējams - situācija būtu citādāka, ja Irāna uzbruktu ASV militārajām bāzēm, kad tomēr būtu jāievēro NATO pamatprincips - uzbrukums vienai valstij, jāuztver kā uzbrukums visām.

Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (LPP/LC) situāciju komentēja izvairīgi, stāstot, ka konkrēti par Irānas jautājumu Saeimas Ārlietu komisijā diskusijas nav bijušas, bet aptuveni pirms trim mēnešiem ticis runāts par Izraēlas un Palestīnas nerimstošo konfliktu. Gan A.Bērziņš, gan Aizsardzības ministrijas pārstāvji kā iespējamo gaismas staru Tuvo austrumu situācijas stabilizēšanā izcēla Irānas prezidenta Ehmuda Olmerta paziņojumu Vidusjūras savienības dibināšanas reizē Parīze (13.07.2008) par to, ka Izraēla un Palestīna vēl nekad nav bijušas tiku tuvu pamiera noslēgšanai kā tagad. A.Bērziņš arī piebilda, ka: „Visa pasaule iegūtu, ja miers starp Izraēlu un Palestīnu beidzot tiktu noslēgts”. Jautāts par Latvijas rīcību militāra konflikta gadījumā, A.Bērziņš norādīja, ka Latvija pakļautos NATO pavēlēm.

Par situācijas iespējamu uzlabojumu vēsta aizvakar izskanējušais ASV Baltā nama apstiprinājums, ka šo sestdien Ženēvā notiekošo ES ārlietu pārstāvja Havjera Solanas un Irānas kodolprogrammas pārstāvja Saīda Džalili tikšanos, pēc 30 gadu ilgas diplomātiskas izolācijas ar Irānu, apmeklēs arī pārstāvis no ASV. Prognozēts, ka tikšanās laikā, kuru apmeklēs arī ANO Drošības padomes piecu pastāvīgo valstu līderi un Vācijas pārstāvis, Irāna sniegs oficiālu atbildi uz tai jūnijā piedāvāto ekonomisko un diplomātisko attiecību paketi ar rietumiem. Tikšanās rezultāts arī noteiks tālāko starptautiskā saspīlējuma norises gaitu.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: